Vai arī mūsdienās daudzi slimnieki savu dzīvi pavada aiz durvīm bez rokturiem, restēm un trakokreklos? 0
Kreklus vairs neizmanto, taču slēgta tipa nodaļu Latvijā ir diezgan daudz, jo akūtā stāvoklī, kad pacients nonācis halucināciju un murgainu ideju varā, viņa uzvedība kļūst neprognozējama. Arī smagas depresijas pacientiem ar pašnāvības tieksmēm, demences slimniekiem ar apjukumu un delīriju jāatrodas šādos stacionāros, lai viņi ziemas naktī kaili nedotos prom un psihozes stāvoklī nekļūtu bīstami sev un apkārtējiem.
Pastiprināti jāuzmana pacienti, kuri dzird halucinatoras balsis, kas, piemēram, pavēl lēkt ārā pa logu, vai kurus pārņēmušas murgainas idejas par dzīvības apdraudējumu un gaidāmo pasaules galu. Reizēm glābjoties kāds no apkārtējiem tiek sadurts vai citādi savainots, taču kopumā vairāk jābaidās no veselajiem. Psihiski slimie nerada sabiedrībai vislielāko risku.
Vai pacienti mēdz apdraudēt arī slimnīcas personālu?
Slimnieki māsas un ārstus fiziski aizskar reti, jo jūt respektu, tomēr savainošanas gadījumi ir bijuši. Jaunākajam personālam gan bieži iznāk saskarties ar agresiju. Daži pacienti ir gatavi pārbaudīt sanitāra pacietību kaut vai 24 stundas no vietas. Kad strādāju par brālīti, reiz viens vīrs mani paņēma aiz halāta un kādus trīs metrus aizlidināja. Vainīgais gan bija nevis slimnīcas pacients, bet kāda slimnieka ciemiņš.Uzņemšanas nodaļā reizēm gadās ļoti saspringtas situācijas. Tad ārstam jāspēj pareizi rīkoties un dot atbilstīgas norādes personālam, taču dažkārt arī pats esmu palīdzējis savaldīt pacientu.
Visbīstamākie ir tie, kuriem psihiskos traucējumus pavada narkotiku vai alkohola reibums. Galvenais ir slimnieku neprovocēt, spēt strauji un saudzīgi reaģēt. Protams, tas nav viegli, jo paši pacienti tādā brīdī nav saudzīgi. Mums nav ne ieroču, ne pa gaisu šaujamu šļirču, ne gāzes baloniņu. Slimniekus savaldām ar saturēšanu un saitēm.
Ja pacients ir ārkārtīgi uzvilkts un agresīvs, par ko ātrā palīdzība ziņojusi jau iepriekš, mēs nemēģinām viņu pārliecināt, ka tuvinieki, kas izsaukuši ātro palīdzību, ir labi, bet cenšamies situāciju pēc iespējas ātrāk atrisināt ar nomierinošiem līdzekļiem. Likums nosaka, kādos gadījumos drīkstam ierobežot pacienta brīvību, sasienot rokas vai fiksējot pie gultas, tomēr tas allaž ir bijis karstu diskusiju temats. Reizēm slimnieka stāvoklis krasi mainās. Slimnīcā ievests, viņš spļaudās, kož, rej, lamājas, bet no rīta brīnās, kur atrodas, pateicas par palīdzību un priecājas, ka ir labi izgulējies.
Vai psihiatrs spēj paredzēt, ka slimnieks plāno izdarīt pašnāvību?
Risku izvērtējam pēc pieredzes un teorētiskajām zināšanām, taču droši nevaram būt ne par vienu. Ja risks šķiet augsts, pacients būtu jāievieto stacionārā, ko viņš, protams, nevēlas. Nekāda veida piespiešana nav vēlama. Cik vien iespējams, cenšamies pierunāt un izskaidrot. Ir ļoti skumji, ja esmu darījis visu iespējamo, tomēr slimnieks nolemj aiziet no dzīves. Tad vienmēr pārdomāju, vai varēju rīkoties citādi, un šos gadījumus apspriežu ar kolēģiem. Par laimi, tādi bijuši tikai daži. Reizēm tuviniekiem vajadzētu būt atbildīgākiem. Neraugoties uz pašnāvības draudiem, netiek ņemts vērā ārsta ieteikums radinieku vest uz slimnīcu, sak, nedod dievs, ka kāds uzzinās!
Ja valsts apmaksātu psihoterapiju, vai, jūsuprāt, psihisko slimnieku kļūtu mazāk?
Jo vairāk apmaksās, jo pacientu kļūs vairāk. Gandrīz katram no mums ir kādi psihiski traucējumi, jautājums tikai – cik tie izteikti un kam vajadzētu ārstēties: gan tiem, kas mājās kaujas, gan tiem, kuriem ir depresija, trauksme vai attiecību problēmas ģimenē.
Tautā runā, ka psihiatri nozāļo pacientus. Kas var notikt, atsakoties no medikamentu lietošanas?
Katram pacientam jāizvēlas atbilstīgākā ārstēšana. Dažreiz priekšroka dodama medikamentiem, citkārt efektīva ir psihoterapija. Psihiatram jāzina arī psihoterapijas pamati. Pats to divus gadus mācījos Viļņas universitātē.
Ja pacients izveseļojas, lietojot tikai vienas zāles, visi ir priecīgi, taču dažkārt jākombinē pieci, septiņi un pat vairāk nekā desmit medikamentu. Ja kāds zina, kā palīdzēt labāk, labprāt uzklausīšu.
Šizofrēnijas pacientiem medikamentu pēkšņa nelietošana bieži beidzas ar slimības atkārtotu uzliesmojumu un, nedod dievs, dziļu depresiju. Dažkārt tuvinieki pārmet: mēs taču ar jums pirms dažiem mēnešiem jau konsultējāmies! Reizēm psihoze pāriet nākamajā dienā, bet, ja cilvēkam ir smagi psihiski traucējumi daudzus gadus, nevar cerēt uz ātru izveseļošanos.
