Psihiatrijā bez aizspriedumiem: kā šobrīd strādā psihiatriskajā palīdzībā? 0
Psihiatrijā pēdējo gadu laikā notikušas pārmaiņas – tas jūtams, jau ienākot Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Pārdaugava telpās. Centra vadītājs ELMĀRS TĒRAUDS atzīst: strādāt mūsdienīgi iekārtotajā ēkā ir daudz patīkamāk nekā vecajās Tvaika ielas slimnīcas telpās. Tur viņš bijis spiests tiktāl nocietināties, ka gandrīz vairs nav atbildējis uz slimnieku tuvinieku sūdzībām par briesmīgajiem sadzīves apstākļiem un šaurību nodaļās. Tagad finansējums remontam piešķirts, taču tehnisko dokumentu kārtošana krietni ieilgusi. Ārsts cer, ka tas tomēr drīzumā sāksies.
Kā sanācis, ka līdz šim esat strādājis Tvaika ielas slimnīcā?
Studējot Latvijas Medicīnas akadēmijā, vajadzēja iet māsu praksē. Mani iekārtoja šeit. Sabiedrībā ir daudz aizspriedumu pret psihiatriju, taču pārliecinājos, ka dzīvē viss nav tik šausmīgi. Kolēģi un vide slimnīcā bija pietiekami labvēlīga un interesanta, tāpēc paliku. Izvēlei bija arī racionāls pamats – tā kā bērnībā biju savainojis pirkstus, nevarēju būt ķirurgs.
Ar māsiņām mēdzu jokot, ka viņas man neko jaunu nevar pastāstīt. Esmu strādājis par sanitāru un četrus gadus par medmāsu. Protu kopt pacientu un savaldīt, arī izdarīt injekcijas, kas pašlaik sagādā problēmas jaunajiem ārstiem. Toreiz perfekti iemācījos visus medikamentus un devas, kā tos lietot un kādās kombinācijās. Labi izprotu nodaļā notiekošo – ārsts no rīta atnāk un pēcpusdienā dodas prom, bet es te esmu vārījies daudzus gadus.
Skatoties tādas filmas kā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, gluži vai zosāda uzmetas…
Pēc šīs filmas psihiatrijā zināmā mērā sākās pagrieziens. Līdz pagājušā gadsimta 70.–80. gadiem medikamentiem bija smagas blakusparādības un diezgan plaši izmantoja elektrošoka jeb elektrokonvulsīvo terapiju. Elektriska lādiņa izraisīta epileptiska lēkme ekrānā izskatās dramatiski un cilvēkus biedē. ASV un citās valstīs to veica uzvedības traucējumu gadījumā, bet Latvijā tas vienmēr darīts medicīnisku apsvērumu dēļ, parasti smagas šizofrēnijas slimniekiem.
Vai arī mūsdienās izmanto elektrošoku?
Pasaulē un Eiropas valstīs šo metodi praktizē, kad nav iespējams lietot medikamentus, ir neārstējama depresija, obsesīvi kompulsīvie traucējumi, smaga šizofrēnija. Skandināvijā tā ir ambulatora manipulācija ar īslaicīgu narkozi. Kad slimnieks pamostas, iedzer tēju un dodas mājās. Diemžēl Latvijā nav izdevies šo terapiju noorganizēt atbilstīgi mūsdienu prasībām un tā nav plaši pieejama.
Protams, ne visi pacienti alkst pēc elektrošoka, taču daudzi, kuri vienlaikus lieto 5–6 medikamentus depresijas ārstēšanai, tomēr pietiekama efekta nav, piekristu šim ārstēšanas veidam. Kolēģi, kuri devušies strādāt uz Skandināviju, stāsta, ka tur slimnieki no elektrošoka tik ļoti nebaidās.
Pētījumi apliecinājuši, ka šī metode neizraisa neatgriezenisku smadzeņu bojājumu, kā mēdz uzskatīt. Salīdzinot ar tiem, kuri ilgstoši lietojuši medikamentus, uzmanība, atmiņa un prāta spējas nemainās daudz vairāk.
Vai mediķim darbs ar tā sauktajiem trakajiem nav psiholoģiski pārāk smags?
Vai tad neirologam, kurš ārstē epilepsijas pacientus, vai dermatologam, pie kura nāk ilgstoši slimojoši psoriāzes slimnieki, ir vieglāk? Katram darbam sava specifika, tomēr psihiatrija ir disciplīna, no kuras baidās daudzi kolēģi. Nereti saka: nekas nevar būt briesmīgāks, kā sajukt prātā! Ja no kaut tā bīstamies, tad distancējamies un noliedzam to. Bailes radušās senos laikos, kad smagiem pacientiem nevarēja palīdzēt un viņi visu mūžu pavadīja trakomājā. Vēl pagājušā gadsimta otrajā pusē medikamenti izraisīja smagas blaknes. Slimnieki kļuva apātiski un nespēja pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Tagad situācija ir kardināli mainījusies, taču apkārtējo attieksme palikusi tāda pati.
