Pseidoziņu trakums. 9 praktiski padomi, kā atpazīt un neizplatīt melus internetā 5
Akli netici nevienam!
Ziņām televīzijā atkarībā no valsts tic vidēji 20% līdz 70% cilvēku, bet interneta mediju ticamība tiek vērtēta kā krietni zemāka. Piemēram, kaimiņvalstī Krievijā interneta vēstījumiem uzticas tikai 8% iedzīvotāju. Pārējie netic un pareizi vien dara, ņemot vērā lielo dezinformācijas un pseidoziņu īpatsvaru.
Arī Latvijā pēdējā laikā izvērtušās plašas diskusijas par to, kādiem interneta medijiem un kādā mērā uzticēties. Tāpēc piedāvājam deviņu soļu plānu, kas var palīdzēt izvairīties no nepatiesas informācijas patērēšanas un izplatīšanas.
Pieņem zināšanai un samierinies: informācijas ir pārāk daudz. Tik daudz, ka vienkārši iedalīt “patiesajā” un “melīgajā” to vienkārši nav iespējams. “Feiki” parādās gan ar vēlmi kādu piekrāpt, slēpjot vai sagrozot patieso informāciju, gan skatījumu radīšanai un “tāpat vien” – lai jautrāk.
Pat tie avoti, kas nemaz nevēlas kādu piekrāpt, var balstīties uz nepatiesām ziņām, jo dezinformācija “iesūcas” arī ziņu aģentūrās, cienījamos televīzijas kanālos vai tos ar nopietnu sejas izteiksmi klāsta kompetenti speciālisti. Vienkārši sakot, daži melo nevis tāpēc, ka vēlas piemānīt, bet tāpēc, ka paši ir piemānīti.
Faktu pārbaude ir nopietna izdevuma žurnālista darba pienākums, bet kļūdīties var jebkurš. Bet internetā, kur raksta un publisko informāciju visi, ne tikai profesionāļi, kuru amata aprakstā minēta faktu pārbaudīšana, tādu piemānītu oratoru ir bariem.
Ko darīt? Nekam neticēt uzreiz un bez ierunām, šaubīties par visu. Šāda pozīcija ož pēc paranojas, bet tādi ir informatīvās higiēnas noteikumi!
IEDZĪVOTĀJU ATTIEKSME PRET MEDIJIEM ES. 2016. GADA MARTĀ PUBLISKOTS PĒTĪJUMS
