Bobslejisti noslēguši sezonu un domās jau ir par Pekinu. Kā aizvadīto sezonu vērtē Sandis Prūsis? 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā noslēdzās bobsleja sezona. Latvijas izlasei galvenajos mačos – pasaules čempionātā – pie medaļām neizdevās tikt. Oskara Ķibermaņa divnieks ieņēma sesto, bet četrinieks ceturto vietu, līdz pēdējam braucienam cīnoties par godalgām. Nedaudz švakāk klājās Oskaram Melbārdim, kuram 12. un 8. vieta.
Salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, sperts pussolītis atpakaļ, bet labā ziņa, ka progresējuši jaunie – Emīls Cipulis un Dāvis Kaufmanis. Savās domās par aizvadīto sezonu ar “Latvijas Avīzi” dalījās izlases galvenais treneris Sandis Prūsis.
“Gribējās kādu medāli pasaules čempionātā, bet šogad nesanāca. Negribu teikt, ka vērtējums neapmierinošs, bet ne līdz galam apmierinošs, tā būtu pareizāk. Protams, ir visādi sīkumi, no kā rezultāts sastāv un top. Bija objektīvi un neobjektīvi iemesli. Tos ņemot vērā, varbūt tik traki nav, bet ir daudzas lietas, kas mums pašiem jāizlabo, ja gribam, lai rezultāti uzlabojas,” tā Prūsis, kura atziņas arī tālākajās rindās.
Ķibermanis. Viņam tie divi izlaistie Pasaules kausa posmi maksāja vietu trijniekā, bet tāda šī sezona bija ne tikai mums. Citi izlaida vēl vairāk, piemēram, krievi Siguldā vispār netika klāt. Katram ir savi iemesli, bet uz Pasaules kausu es nekad baigi nopietni neesmu skatījies, jo allaž jau ir sezonas galvenie mači.
Šoreiz nebija, tāpēc ir viela pārdomām. Divniekos šoreiz medaļa bija vairāk nereāla, kā iegūstama. Pērn mums paveicās, šoreiz ne. Četriniekos cīņa bija līdz pēdējiem metriem, un tas ir labi. Protams, četriniekos ir cits stāsts, jo līdz šim gadam neviena sezona nebija tāda, ka pirms tās ne reizi treniņā neesam braukuši ar četrinieku.
Ķibermanis līdz pasaules čempionātam četriniekā bija veicis tikai deviņus braucienus, piecus Īglsā un četrus Altenbergā. Tas bija daudz mazāk nekā konkurentiem un pārliecinošāki mazākais treniņbraucienu skaits, kāds mums jebkad bijis.
Melbārdis. Ja nav starts, nav dižas cerības tikt augstāk. Kā uz priekšdienām, vai būs veselība, fiziskais un apņēmība? Tieši pēdējais faktors būs noteicošais, ja būs apņēmība, tad viss būs, ja tās nebūs, tad nekas labāks diezin vai var sanākt. Pasaules čempionātā bija pāris labu braucienu, bet ne stabilitāte.
Jaunie piloti. Cipulis un Ralfs Bērziņš klātienē šosezon mačojās tikai reizi pasaules junioru čempionātā un tur Ralfs pārsteidza sliktā nozīmē. Mēs trīs četrus gadus gaidījām, investējām laiku un naudu, cerējām, ka nupat, nupat varētu būt medaļa, bet kāda medaļa, pat sešinieks nesanāca.
Kaufmanis epizodiski var ļoti labi nobraukt, bet tas šobrīd atkarīgs no trases. Cipulis ir stabilāks braucējs, bet viņam nav tik labs fiziskais un līdz ar to starts. Cipulis un Kaufmanis noteikti var pielikt, bet Bērziņš? Ja godīgi, es īsti neredzu, kur.
Stūmēji. Mums otro sezonu stūmēju sastāvā notiek paaudžu maiņa. Man Krista Lindenblata sniegums nebija pārsteigums, bet izbrīnīja attieksme no medijiem par to, ka viņš ir iekļauts LOV sastāvā vēl pirms sezonas. Daudzi nesaprot, ka bobslejs ir komandas sporta veids, nevis individuāls.
Minēšu kā piemēru – Aparjodu vai Dukurus nevar aizvietot, bet ekipāžā, ja viens izkrīt, tad mums ir kāds jāliek vietā. Tāpēc mani izbrīnīja tā šūmēšanās, ka it kā liekam komandā cilvēku no malas. Mēs esam viena no tām federācijām, kas ļoti kritiski ir piegājusi visām atlasēm un sastāva komplektēšanai, uz dullo nevienu neesam ņēmuši. Krists ir no pagājušā gada pavasara atlases.
Tehnika. Divnieks nebija jauns, bet pārejas modelis no “Wallner”. Pilnīgi jauns bija četrinieks, ar kuru sākumā brauca Melbārdis, bet pēc tam, kad atgriezās Ķibermanis, tad viņš. Secinājumi labi, ar četrinieku esam uz pareizā ceļa.
Starta estakāde Rīgā. Tas vispār ir nonsenss, kas ar to notiek. Visu laiku muļļā un muļļā. Viņa tur ir, bet mēs tur neesam. Jau izteicos, ka mums tas ir līdzīgi tam, ja lielā basketbola izlase trenētos uz 3×3 basketbola laukuma, bet uz mačiem būtu jāiet spēlēt lielajā laukumā. Mums tas ir līdzīgi.
Tā estakāde ir, bet, kad sāka pārbūvēt “Daugavas” stadionu, tad estakādi pārtaisīja par noliktavu, mūs par to nebrīdinot. Tas notika 2017. gada vasarā, tobrīd pirms olimpiskajām spēlēm. Lai estakādi atkal varētu lietot, ir apstiprināta tāme – 26 000 eiro.
Tā ir niecīga summa salīdzinājumā ar tiem miljoniem, kas blakus tiek ieguldīti citās būvēs. Ja četros gados nevar apgūt 26 000, tad man nav ko teikt, sajūta, ka kāds to visu apzināti gremdē. Vai to var sakārtot līdz augustam? Kādam augustam, ja kādu bobslejs te interesē, tas jāizdara līdz jūnijam. Tā vienkārši ir neizdarība, man cita izskaidrojuma nav.
Pekina. Trīs nedēļas oktobrī paredzēti treniņi Pekinā. Tas būs smags posms, jo tikai tur mums būs pirmais ledus. Līdz tam neko nebūsim izmēģinājuši, līdz ar to visu nāksies testēt uz vietas. Šobrīd nekas vairāk nav zināms. Ķīnieši no oktobra dragā tikai pa savu trasi. Pārējie tur nav braukuši. Vai mums tas varētu būt pluss?
Ja ķīnieši varēs iestumt konkurētspējīgu startu un viņiem būs laba tehnika, tad viņus varēs pieskaitīt pie favorītiem.
Konkurenti. Frīdrihs šosezon bija citā līgā, tas tiesa. Kas vēl pārsteidza? Varbūt austrietis Maijers, kurš pielicis daudzās jomās. Vēl, kas palika neatbildēts – kanādietis Kripss, kuram gan neizdevās pasaules čempionāts. Kādreiz starts viņam bija labāks, bet Kanāda un ASV olimpiskajās sezonās, piesaistot stiprus stūmējus, vieglatlētus, amerikāņu futbolistus, bieži ir radikāli mainījušas spēku samērus.