Prozas uzdzirkstījuma gads 0
Ceturtdien, 21. aprīlī, notiks Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) pasniegšanas īpašā ceremonija. Žūrijas dalībniekiem jautāju: “Ko par pagājušā gada Latvijas literatūras ainu liecina LaLiGaBa nominācijas?”
Arvis Kolmanis, rakstnieks: “Visdaudzveidīgākā bija pagājušā gada proza. Par to liecina tas, ka citās jomās bija četras nominācijas, bet prozā vienojāmies par pieciem izvirzāmajiem autoriem, kuru darbi kvalitātes ziņā ir līdzvērtīgi. Pat ir žēl, ka labākā grāmata tiks izraudzīta aizklātā balsojumā. Man būtu labāk paticis, ja mēs sēdētu kopā un izdiskutētu, kuru apbalvot. Tagad tas, kura grāmata pēdējā balsojumā iegūs izcilākās titulu, tomēr atgādina laimes spēli. Nominācijās neiekļuva pāris grāmatas, kuras es būtu vēlējies tur redzēt. Pieļauju, ka pie cita žūrijas sastāva daļa nomināciju būtu citādas. Ja kāds vaicā, vai nav grūti salīdzināt romānus un stāstu krājumus, tad – nē, tā ir proza. Taču par nomināciju “spilgtākā debija literatūrā” gandrīz būtu iestājies, ka jādala atsevišķi dzeja un proza, jo tās ir kopā vienā “katlā”.”
Liega Piešiņa, kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja: “Parasti esam lepojušies, ka ir spēcīga dzeja, bet šoreiz, pateicoties vēsturisko romānu sērijai, favorīte ir proza. Pagājušais ir bijis latviešu prozas uzdzirkstījuma gads. Žūrijā esam ļoti dažādi cilvēki, un mums bija kompromisu cīņa. Taču katrai grāmatai ir savi lasītāji. Piemēram, prozas darbu vidū ir grāmata, kura ir laba literatūra, bet tās tēma mani neuzrunā. Jā, nav vienkārši izvērtēt, piemēram, debijā prozu un dzeju kopā. Pašā sākumā LaLiGaBa nebija bērnu literatūras nominācijas, tā ir pienākusi klāt vēlāk. Bet, spriežot par to, vai vajadzētu nomināciju skaitu paplašināt, salīdzināšu ar citu konkursu: “Zelta ābelē” bija 11 nominācijas, un skaidrs, ka – par daudz. LaLIGaBa speciālbalva dod iespēju apbalvot, ja ir parādījies patiešām kaut kas ļoti labs – kā Ulža Bērziņa izcilais “Eddas dziesmas” tulkojums no senislandiešu valodas.”
Lita Silova, literatūras un latviešu valodas skolotāja, literatūrzinātniece: “Pagājušais gads ir bijis prozas gads. Piemēram, esmu runājusi ar jauniešiem, kuri noskatījušies teātra izrādi “Svina garša”, un viņiem tas bijis pamudinājums lasīt grāmatu. Bet daudzi, kuri vispirms lasījuši grāmatu, saka, ka negrib iet skatīties izrādi, jo jau paši iztēlē radījuši savu vīziju, kā viss aprakstītais izskatījās. Priecē, ka žūrijai bija jāvērtē liels skaits tulkojumu.”
Sandra Ratniece, literatūrzinātniece: “Pagājušais nebija dzejas gads – maz konkursam iesniegto krājumu, neliela konkurence, tāpēc žūrijai izraudzīties četrus nominantus bija viegli. Atšķirībā no prozas, kur bija daudz labu darbu, tāpat piecas ir nominācijā “Labākais ārvalstu tulkojums.” Šis bija Maimas Grīnbergas gads – viņa balvai izvirzīta par divām tulkotajām grāmatām. Gundegas Repšes savulaik ierosinātajā sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir augstvērtīgi, profesionāli uzrakstīti darbi, līdz ar to pārējai prozai konkurence ir lielāka. Bērnu literatūrā arī 2015. nebija dzejas gads, jo nominantu vidū vienīgais dzejas krājums ir Leona Brieža “Saputrotā putra”. Nominācijā “Spilgtākā debija literatūrā” žūrija pieņēma kompromisa lēmumu, bija arī vairāki labi darbi, kas palikuši “aiz svītras”. Būtu labāk, ja te nevajadzētu likt vienā “katlā” dzeju un prozu. Tāpat nav īsti pareizi, ka romāni konkurē ar stāstu krājumiem nominācijā “Labākais prozas darbs”. Ārpus nominācijām paliek dokumentālā literatūra.”
Aivars Eipurs, dzejnieks: “Bija vēl labi darbi, kas, manuprāt, varēja tikt nominēti – dzejas krājumi, kam pietrūka vien mata tiesa, tāpat arī bērnu literatūrā man šķita, ka viens no rakstniekiem šoreiz nav pietiekami novērtēts. Uz speciālbalvu varēja pretendēt daži dokumentālās prozas darbi. Divi no nominācijas “Labākais prozas darbs” romāniem, manuprāt, ir augstākie punkti abu autoru daiļradē – Noras Ikstenas “Mātes piens” un Gunta Bereļa “Vārdiem nebija vietas”.”
