Rakstniece Annele Slišāne: Proza ir piefiksēt to nepārtraukto stāvokli, kādā pasaule ir manī 0
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Vieta, kur smeļos iedvesmu, sakārtoju domas un stāstu idejas, ir būšana stellēs. Iekāpjot stellēs kā pasaulē un aužot, sakārtojot audekla krāsas, rakstus, velkus un audus, skaņas un smaržas, paralēli tiek sakārtotas domas, sajūtas, idejas un arī stāstu sižeti.
Katru dienu mēģinu noķert brīdi aušanai. Pēc tam tikai jāatrod laiks, lai pierakstītu izdomāto, lai pierakstītu atbildes,” stāsta audēja, tekstilmāksliniece un rakstniece Annele Slišāne.
Autores dzimtā puse ir tagadējā Viļakas novada Upīte. Absolvēta Upītes pamatskola, Rekavas vidusskola, mācījusies Latvijas Universitātes Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātes vizuālās mākslas un mākslas vēstures studiju profesionālajā programmā, iegūstot bakalaura un maģistra grādu, zināšanas pilnveidojusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā, iegūstot maģistra grādu. Strādājusi par pedagoģi Krīzes centrā ielu bērniem, privātajā vidusskolā “Patnis” mācījusi vizuālo mākslu, mākslas vēsturi, mājturību un tehnoloģijas, Rīgas Angļu ģimnāzijā vadījusi mākslas, dizaina un tehnoloģiju pulciņu. Ir nodibinājusi savu uzņēmumu “Anneles zeme”, kurā tiek darinātas ekoloģiski tīras rotaļlietas, austi paklāji, lupatu deči u. c. Mākslinieces personālizstādes bijušas apskatāmas daudzviet Latvijā.
A. Slišānes pirmā grāmata un tekstilmākslas projekts “#100dečiLatvijai” (100 nedēļās noauda 100 dečus no dažādiem materiāliem) tika radīti kā dāvana Latvijas 100. dzimšanas dienā. 2017. un 2018. gadā autore par šo projektu saņēma latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks”. Ir pilnveidojusies Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcā. Pērn uzvarot literāro prozas tekstu konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2020”, piedalījās starptautiskajā literatūras festivālā “Prozas lasījumi 2020”.
Februāra izskaņā pie lasītājiem nonāca A. Slišānes otrā grāmata “Tuoraga stuosti” (SIA “Anneles zeme”), kas tapusi autores dzimtajā Upītes puses izloksnē, ievērojot mūsdienu pareizrakstības normas. Grāmatas izdošanu atbalsta “Latvijas valsts mežu” un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā “Latgales kultūras programma 2020”, ko koordinē Latgales reģiona attīstības aģentūra.
– Ko jums nozīmē prozas rakstīšana?
A. Slišāne: – Prozas rakstīšana ir mēģinājumi atbildēt uz sev un pasaulei uzdotiem jautājumiem, atkal tos uzdodot. Proza ir labo sajūtu, brīnumainu piedzīvojumu un neizskaidrojamu notikumu pieraksti, tā ir veids, kā pierakstīt uzbūvēto pasaules telpu, divdimensionāla domu scenogrāfija. Proza ir piefiksēt to nepārtraukto stāvokli, kādā pasaule ir manī, kā es to saredzu un jūtu. Rakstu savā dzimtajā valodā – latgaliski.
– Kurš no simt dečiem/stāstiem, kas radīti tekstilmākslas un literatūras projekta “#100dečiLatvijai” laikā, jums pašai ir vistuvākais?
– Visās izstādes atklāšanās esmu lasījusi daudzus stāstus, ļaujot nejauši tiem tapt atrastiem, atvērtiem un piedalīties telpā. Nejaušība sevi attaisno, jo visi stāsti ir dziļi un atklāj brīnumainus stāstus par Latgali un pasauli. Pateicos Visumam par šo deču un stāstu dāvanu. Visi stāsti man ir mīļi, bet vienmēr lasu 47. stāstu par pūkaino diždadzi, kas vēsta par atgriešanos un satikšanos ar savu pasauli.
– Kādu deču uzaustu, ja tajā būtu jāataino Covid-19 laiks?
– Dečā ieaustu nedrošību, bailes, jautājumus, neskaidrību, sejas maskas, neizpratni, daudz jautājumu. Noaustu līdz vidum un tad spoguļattēlā austu atpakaļ, bet uz priekšu.
– Tikko dienasgaismu ieraudzīja jūsu otrā grāmata “Tuoraga stuosti”. Pastāstiet mazliet vairāk par to.
– Grāmatā ir apkopoti trīspadsmit īsstāsti, kuri radīti pēdējos divos gados. Vārds “tuorags” grāmatā tiek izmantots kā metamorfoze, pārveidošanās, pārtapšana – no piena līdz biezpienam caur karstumu. Grāmatā ir stāsti par cilvēkbērna izaugšanu, tapšanu par sievieti caur dažādiem dzīves sarežģījumiem, dažādām, arī nelabām, dzīves situācijām. Tie ir stāsti par būšanu par sievieti, par tapšanu par cilvēku. Grāmatā uzdodu jautājumus, saprotot, ka atbildes uz tiem, iespējams, nekad arī netiek rastas vai arī tiek atbildēts jau pašā jautājumā.
Man pašai šī grāmata nozīmē daudz, tā ir iespēja stāstīt un runāt par sabiedrībā svarīgām un aktuālām vai noslēptām un noklusētām tēmām, stāstīt par to latgaliešu valodā.
Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam ielūkoties tikko pie lasītājiem nonākušajā Anneles Slišānes stāstu krājumā “Tuoraga stuosti”.
Ai tuoraga tortu gostūs
Jī beja izlāmuši, ka īs kuojuom puori upei i tod puori vilcīna slīdiem pa tyltu. Jī nabeja pareizi sariekinovušs laika. Jov guoja vaira par stundi.
Jis nervozi vieries stundenīkā, peipeja vīnu peipi piec ūtras, dzyna īt jū ātruok. Puorsvīde nu vīnas rūkas iz ūtru tuoraga tortu.
Jei pruoveja stumt vacūs rotus uzmanīgi, lai mozīs napīzaceļ. Jai suoka pīkust kuojas, vacī zuobaki cylovuos i tryna pierkstus.
Jis sirdejuos, paciela bolsu, suoka bļaut iz juos, sauce jū par vystu, par rasnū peili, kuruo guozelejuos i šliukoj pa īlu, namuok staiguot. Sauce jū par gūvi.
Ka pretīmā kuods guoja, jis apklusa, piečuok otkon sirdejuos i bļāva.
Jei pruoveja klusynuot i saciet, ka vuss byus labi, ka navāga sazatraukt, ka tys jov nabyus nikas, ka druscin nūkaviešūt, tei tok ir toikin dzimšonas dīna. Itys mīrīgi sacietīs jū sasirdeja viel vaira, daskriejs kluot, ai kulakīm īsits jai pa sounīm, saklīdze, lai valkuos ātruok, ka jei pi vaines, ka kavejūt, ka nav kuo te gudri sprīdeliet, ka nikuo najādz. Tuoraga tortu izsvīde iz rotu.
Mozinkīs rotūs īzaņurdeja, sazagrūzeja. Jei dabova ai kulaku pa golvu, jis jov sirdīgs šnuoce, ka jei nikam nader, pavusam nikam jei nader, pat muote nu juos nikuoda.
Jei klusiņuom šņuksteja, suoka īt ātruok, cik ļāva vacī, lylī zuobaki.
Iz tylta puori vilcīna slīdiem jis sagruobe jū aiz kokla, sačiere aiz motu, puorlīce puori molai i spīde nu vusa spāka.
– Es tevi varātu nūgryust te zemie, tu saprūti, es te varātu jiusus abejus divejus nūgryust te, zemie iz slīdiem, tu tū saprūti! Tu saprūti, dura? Tu saprūti? Da, tu man jov eši nūzarībuse! Da, kod tu paliksi normala! Dzerevņa, paraugi man toik viel i gostūs izaguozt! Pazaver iz seve, piec kuo tu izaver! Kod tu paliksi normala! Apklusynoj seikū! Beidz čeikstiet! Tiuliet, točna, nūgryuzšu zemie! Tu tū saprūti! Saprūti? Vot, toik paraugi kuodam kū ni pasciet! – jis šņuoce ausie.
Kuods guoja kluot, jei pruoveja sazanimt, nūslauceja osoras, jis suopīgi pīzazeida juos mutei i nu vusa spāka īsyta pa vādaru. Jei suopies sazarāva. Garuom guojejs aizguoja, nikuo nascejs.
Mozīs rotūs suoka rauduot.
Panāmuse raudūšu mozinkū iz rūku, pīklybojūt, ai vīnu rūku stumdama rotus, jei suoka ritmā dunguot i runuotīs klusiņuom, vusu laiku atkuortojūt: “Vuss byus labi, mama tevi meiļoj, vuss byus labi, mama tevi meiļoj, vuss byus labi…”
