Māris Antonevičs: Provokatorus nesoda, bet aicina studijā 19
Kad bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga televīzijas intervijā izteica minējumus par iespējamām Krievijas militārajām darbībām Ukrainā, Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs atbildēja ar dzēlību interneta sociālajos tīklos: “Žēl, ka atšķirībā no sportistiem, politiķiem, tostarp bijušajiem, pirms uzstāšanās nav pienākums veikt dopinga kontroli.” Aizstāvēt V. Vīķes-Freibergas godu nekavējoties steidzās Latvijas Ārlietu ministrija, kas bija neizpratnē, kā Krievijas vēstnieks atļāvies kaut ko tik rupju un nediplomātisku.
Taču, iespējams, Krievijas vēstniecība tikai ievērojusi mūsu ārlietu ministra Edgara Rinkēviča lielās rūpes par “vārda brīvību”. Nesen viņš tās izrādīja, aktīvi iesaistoties diskusijā par Saeimas likumu, kas paredzētu kriminālatbildību par padomju un nacistu okupantu noziegumu attaisnošanu. Turklāt ministrs ne vien iebilda pret konkrētiem likuma pantiem, bet pasteidzās pavēstīt, ka šādas darbības “vairāk piestāv totalitārismam, nevis brīvai Latvijas valstij”. Provokatīvi izteikumi aizvaino represiju upurus un tracina sabiedrību? Neko darīt, jāpaciešas, jo, citējot Rinkēviča vēstuli Saeimai: “Vārda brīvība sevī ietver tiesības paust ne tikai tādus viedokļus, kas sabiedrībai ir tīkami, bet arī tādus, kas aizskar, šokē un satrauc.” Bet kā krievu sakāmvārdā – ja patīk no kalniņa slidināties, tad esi gatavs arī ragaviņas vilkt. Kad Krievijas vēstnieks nolemj paplašināt diplomātijā ierastās, visai stīvās vārda brīvības robežas, ĀM gan tūlīt protestē.
Viss gan izskatītos citādāk, ja pārstātu tik daudz valkāt vispārīgo vārdu salikumu “vārda brīvība”, bet izmantotu profesora Jura Bojāra savulaik lietoto apzīmējumu “mīkstā valsts” (nejaukt ar “mīksto varu”). Tā ir valsts, kas, pieņemot iekšpolitiskus lēmumus, vienmēr satraucas, kāda būs reakcija ārpusē. Ja nepatiks Krievijai, varbūt vēl pārdzīvosim, bet, ja nepatiks partneriem Rietumos, tad gan ir beigas – liels kauns, un pat pelnu kaisīšana uz galvas nelīdzēs. Vārda brīvībai kā jebkurai parādībai ir robežas, un brīvības izpratne var pat nonākt pretrunā pati ar sevi, ja atceramies kaut vai Francijas centienus ar likumu ierobežot atsevišķu musulmaņu apģērbu un reliģisko atribūtu publisku valkāšanu. Taču Francija nav “mīksta valsts” un neizvairās no šādām idejām tikai tāpēc, ka tie varētu izsaukt protestus, piemēram, arābu pasaulē.
Latvijā gan, visticamāk, pret okupācijas noziegumu attaisnošanu vērstais likums tiks “nožņaugts” kaut kur Saeimas koridoros. Un varam tikai cerēt, ka līdzīgs liktenis nepiemeklēs arī Satversmes preambulas projektu vai 2018. gadā iecerēto krievvalodīgo skolu pāreju uz mācībām valsts valodā. Pārliecības nav. Vēl trakāk – ja dažādus provokatorus un padomju režīma noziegumu attaisnotājus uzskata par tik cienījamiem ļaudīm, ka pat aicina uz sabiedriskās televīzijas galvenajiem raidījumiem (piemēram, Aleksandrs Giļmans 19. februāra LTV raidījumā “Sastrēgumstunda” par Ukrainu), tad kaut kas pamatīgi aizgājis šķērsām ar demokrātijas izpratni un valstisko pašcieņu.
