Provokācija kā metode, agresija kā dzīvesveids 30
Autori: VIJA BEINERTE un ANDREJS ANDERSENS
Aukstajam karam beidzoties, radās pārliecība, ka ir nodibināta jauna pasaules kārtība, kas pakļaujas skaidri definētiem likumiem, ka ir starptautiskas organizācijas, kas spēj atrisināt spriedzes situācijas, un ka planētas lielo konfrontāciju laiks ir pagājis. Krievijas militārā agresija pret Moldovu un Gruziju 1991. – 1993. gadā, 2008. gada augusta karš Gruzijā un šā gada nepieteiktais karš Ukrainā ir kliedējis ilūzijas, apliecinot, ka Krievija ir civilizētai pasaulei naidīgs spēks, kas, ignorējot visas konvencijas, grib pārzīmēt Eiropas robežas, kļūstot par bīstamāko krīžu izraisītāju kopš PSRS sabrukuma. Pieminot Krievijas un Gruzijas kara gadadienu, vēlamies ielūkoties šā konflikta priekšvēsturē, lai atklātu sakarības un draudus, ko nevajadzētu uztvert vieglprātīgi un naivi.
Konferencē “Krievija, Rietumi un Eiropas drošības arhitektūra” Zbigņevs Bžezinskis, poļu izcelsmes ASV politiķis un politologs, Krievijas militāro agresiju Ukrainā kvalificēja nevis kā nejauši uzliesmojušu konfliktu un pat ne kā etnisku nesaskaņu pēkšņu saasinājumu, bet kā daudz dziļākas un nopietnākas problēmas simptomu, proti, Krievijas “kvazi mistiska šovinisma izpausmi”. Tā ir nopietna slimība, kas var kļūt bīstama arī tiem, kam patlaban šķiet, ka Ukrainas un Krievijas notikumi viņus neskar. Īpaši tādēļ, ka agresija pret Ukrainu nav pirmais šīs slimības recidīvs. Pirms tam bija 2008. gada Krievijas un Gruzijas karš, ko ievadīja 1992. – 1993. gada asiņainie notikumi. Šo konfliktu pamatā bija rūpīgi izplānotas provokācijas, ko izstrādāja PSRS specdienesti, vēl pirms morāli, politiski un ekonomiski bankrotējušais “milzis uz māla kājām” sāka drupt un brukt.
Mīna ar laika degli
Katrā no savulaik okupētajām un inkorporētajām “brālīgajām republikām” tika ieliktas mīnas ar laika degli – gadījumam, ja tās gribētu atbrīvoties no impērijas dzelžainā apskāviena. Par mīnu detonatoru lielākoties tika izmantota etniskā piederība. “Nāciju tēvam” bija izdevies panākt, ka tautas, kas agrāk bija dzīvojušas mierā un saskaņā, sāka just savstarpēju naidu, turklāt šis naids nemitīgi tika mākslīgi uzkurināts. Princips “Divide et impera” (skaldi un valdi) teicami darbojās ne vien Romas impērijā, bet arī nacistu laika Trešajā reihā un Padomju Savienībā, kā arī tās neoimpērisko ideju mantiniecē Krievijas Federācijā.
Analoģija starp Hitlera Vāciju un Putina Krieviju iezīmējas arvien skaidrāk.
PSRS sabrukumu Putins vērtē kā “XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”, Krimas aneksijai veltīto 2014. gada 18. mar ta runu balsta tajā pašā retorikā, kādu lietoja Hitlers savā 1939. gada 1. septembra runā, bet, tiekoties ar ebreju kopienas pārstāvjiem, atklāti slavē Gebelsu kā “talantīgu cilvēku”, kas “mācēja panākt savu”. Šaubu nav – Gebelsa metodes Putins un viņa ideologi ir ne vien izpētījuši, bet arī pārņēmuši.
Agresijas anatomija
Lai labāk izprastu Krievijas un Gruzijas kara gaitu, aplūkosim kādu shēmu. Vēl padomju laikā dažās augstskolās tika apgūts slepens mācību kurss “specpropaganda”.
Tā mērķis bija sagatavot aģentus, kas spētu morāli sagraut pretinieku. Šī metode joprojām ir ietverta ikviena Krievijas agresijas projekta sākuma fāzē.
Projekta pirmā fāze ietver piecus soļus:
1. Atrast upurvalsts vājo punktu (visbiežāk – etnisku grupu, kas domāšanā visvairāk līdzinās “homo sovieticus”) un iedvest tam “pabērna” kompleksu, “apspiestā un pazemotā” sindromu, kā arī pārliecību, ka vienīgais glābiņš ir pievienošanās Krievijai.
2. Apbruņot šīs “problēmgrupas” aktīvistus un sagatavot kaujiniekus.
3. Sākt “atbrīvošanās sacelšanos”, vienlaikus lūdzot Krievijai palīdzību.
4. Nosūtīt uz konflikta zonu Krievijas specvienības un teroristu grupas.
5. Nepieciešamības gadījumā ievest upurvalstī regulārā karaspēka daļas, lai zem “miera uzturētāju” karoga ieņemtu stratēģiski svarīgus objektus vai teritorijas.
Projekta otrā fāze var ilgt vairākus gadus un ir reducējama līdz vienam punktam: ar mediju palīdzību apstrādāt upurvalsts iedzīvotāju apziņu, veidojot Krievijas – pasaules glābējas tēlu.
Projekta trešajai (tiešas militāras agresijas) fāzei ir divas stadijas:
1. Izraisīt provokāciju, kuras gaitā upurvalsts būtu spiesta lietot spēku (vajadzības gadījumā spēka lietojumu var imitēt upurvalsts formā pārģērbti Krievijas kaujinieki, kuru darbības fiksē vai inscenē Krievijas mediju pārstāvji).
2. Militāra iejaukšanās kā “atbilde uz provokāciju” ar nolūku daļēji vai pilnīgi pakļaut upurvalsti.
Jau PSRS laikā pirmās fāzes darbs tika veikts gandrīz katrā Eiropas daļas republikā. Latvijā un Igaunijā mērķa grupa bija nesen ieceļojušie “krievvalodīgie” (tika izstrādāts arī īpašs “Latgales projekts”, taču to drīz vien atcēla), Lietuvā – tā sauktie Viļņas apgabala poļi (šī etniskā grupa padomju laikā tika pakļauta īpaši spēcīgai sovjetizācijai), Ukrainā – Krimas un Doņeckas ogļu baseina iedzīvotāji, Moldovā – Transnistrijas iedzīvotāji, Gruzijā – apsua (viena no Abhāzijas iedzīvotāju grupām) un osetīni, kas dzīvo Chinvali reģionā, ko dēvē par Dienvidosetiju.
Īsa atkāpe: termins “Dienvidosetija” ir radies 1921. gadā, kad sarkanā armija gatavojās iebrukumam Gruzijā, kas kopš 1918. gada bija neatkarīga valsts. Ar šo vārdu tika apzīmēti divi Gruzijas apgabali, kuros dzīvoja nesen no Osetijas izceļojušie krievi. Osetija (patlaban Osetijas-Alanijas Autonomā Republika) toreiz tāpat kā tagad bija Krievijas sastāvā. Līdz 1921. gadam eksistēja tikai viena Osetija – krievu. 1921. gadā, kad sarkanā armija pakļāva Gruziju, tās teritorijā tika nodibināts mākslīgs veidojums – Dienvidosetijas autonomais apgabals. Osetiju no tā dēvētās Dienvid-osetijas šķir Lielā Kaukāza grēda, kas gadsimtiem ilgi ir norobežojusi Gruziju no Krievijas.
Diemžēl specdienestu izplānotās provokācijas Gruzijā vainagojās panākumiem ne vien 1921., bet arī 1991. gadā Chinvali reģionā un 1992. – 1993. gadā Abhāzijā, kad separātistiem ar Krievijas regulārās armijas un Federālā drošības dienesta specvienību atbalstu izdevās okupēt daļu Gruzijas teritorijas. Abhāzijā sākās etniska tīrīšana – tika nogalināti visi gruzīni: vīrieši, sievietes, bērni un sirmgalvji. Nogalināti tikai par to, ka ir gruzīni. Nereti pirms nāves upuri tika pazemoti un spīdzināti. Bija gadījumi, kad invalīdus un vecāka gadagājuma ļaudis apraka dzīvus. “Gruzīniem Abhāzijā nav jādzīvo, viņiem te ir jāmirst,” tā 1992. gada 19. decembra laikrakstā “Komsomoļskaja pravda” rakstīja viens no separātistu ideologiem Grigorijs Smirs. Konflikta gaitā tika nogalināti četri tūkstoši gruzīnu karavīru un 20 tūkstoši civiliedzīvotāju. Aptuveni 320 tūkstoši gruzīnu, igauņu, ebreju un Gruzijai lojālo krievu bija spiesti doties bēgļu gaitās.
Nākamos piecpadsmit gadus Kremļa izstrādātais Gruzijas pakļaušanas projekts atradās otrā jeb apziņas apstrādes fāzē. Gruzijas iedzīvotājiem smadzenes skaloja ne vien Krievijas, bet arī pašas Gruzijas mediji, daļu no kuriem kontrolēja prokrieviski spēki (ar vietējo “labdaru” starpniecību finansējot mediju vai uzpērkot tā vadību). Tādēļ līdz 2008. gada augustam lielākā Gruzijas iedzīvotāju daļa nespēja iedomāties Krieviju kā ienaidnieku. Abhāzijā notikušās etniskās tīrīšanas vairs netika pieminētas, bet tos, kas mēģināja zvanīt trauksmi, izsmēja un dēvēja par panikas cēlājiem.
2008. gadā Gruzijas projekts varēja ieiet beigu stadijā.
Uzbrukums vai aizsardzība?
Pēdējos gados šāvieni Dienvidosetijā skanēja ik vasaru, taču tikai 2008. gada augusta sākumā separātistu autoritātes pieprasīja, lai Chinvali iedzīvotāji izbrauktu uz Vladikaukāzu Krievijā. Vienlaikus Krievijas presē un televīzijā intensīvi tika izvērsta kara propaganda.
3. augustā notika pirmā Gruzijas valdības krīzes situācijas sanāksme, kurā prezidenta asistents, osetīns, ziņoja, ka no Chinvali ir evakuēta lielākā daļa civiliedzīvotāju un ka šai masveida izceļošanai seko vairāk nekā piecdesmit Maskavas žurnālistu.
4. un 5. augustā osetīnu milicijas vienības intensīvi bombardēja gruzīnu armijas pozīcijas.
6. augustā Eduards Kokoiti, Dienvid-osetijas pašpasludinātais prezidents, nāca klajā ar aicinājumu “iztīrīt” Dienvidosetijas gruzīnu apdzīvotos ciematus. Tā bija pirmā reize, kad viņš tik atklāti draudēja gruzīnu civiliedzīvotājiem ar etnisko tīrīšanu.
6. augusta vakarā krievu armijas pulki pirmo reizi kopš 1990. gada bija pārņēmuši savā kontrolē Roki tuneļa izeju Gruzijas teritorijā.
7. augusta rītā krievu tanki iebrauca Roki tunelī un turpināja virzīties valsts iekšienē. Gruzīnu armijas vienības tika bombardētas gan no krievu oficiālajām pozīcijām jeb tā sauktajiem “miera uzturēšanas spēkiem”, gan arī no Chinvali ziemeļos izvietotajām osetīnu separātistu pozīcijām.
Dažu dienu laikā Krievija Gruzijas teritorijā ieveda trīs tūkstošus smagās kara tehnikas vienību, trīs tūkstošus kravas automašīnu un trīsdesmit piecus tūkstošus kājnieku. Pēc ANO datiem, Dienvidosetijas galvaspilsētā Chinvali bija sagrauti tikai pieci procenti celtņu, bet Gruzijas ciematos – no 30 līdz 50 procentiem.
Bombardēja visu Gruziju, arī civilos objektus.
Par ieganstu kara darbības sākumam bija kalpojis Krievijas paziņojums, ka Gruzijas bruņotie spēki 8. augustā ir nogalinājuši divus tūkstošus dienvidosetīnu. Drīz vien šis skaitlis saruka līdz diviem simtiem un pēc tam saskaņā ar organizācijas “Human Rights Watch” ziņojumu – līdz četrdesmit septiņiem.
Toreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili savu 8. augusta pavēli armijas vienībām ieņemt Chinvali kvartālu, kurā bija izvietotas separātistu ieroču baterijas, komentēja šādi: “Mūsu mērķis bija neitralizēt ienaidnieka pozīcijas, no kurām vairākas dienas tika bombardētas mūsu pozīcijas un ciemati mūsu kontroles zonā, kā arī apturēt pirms divdesmit stundām pa Roki tuneli ienākušo Krievijas militāro vienību tālāku virzīšanos Gruzijas teritorijā.
Pretēji krievu apgalvojumam tas nebija mēģinājums ar spēku atgūt Dienvidosetijas zonas, pār kurām mums nav kontroles, un vēl jo mazāk – impulsīva rīcība, lai pieliktu punktu mums nepieņemamai situācijai, kāda valdīja šajā reģionā. Tā bija reakcija uz krievu invāziju un vērienīgu Gruzijas civilu un militāru objektu bombardēšanu, ko pēc Maskavas pavēles veica osetīnu milicijas vienības. 2008. gada augustā mēs nebijām gatavi karam – mūsu labākās vienības atradās Irākā un Abhāzijas dienvidaustrumos.”
Gruzijas specdienesti bija pārtvēruši osetīnu robežsargu telefona sarunas ar virsniekiem, kurās viņi ziņo, ka 7. augusta rītā pulksten 3.52 pa Roki tuneli Gruzijā iebrauc krievu tanki un militāras vienības. Šos ierakstus Gruzija nodeva rietumvalstu slepenajiem dienestiem, taču tie oficiāli nereaģēja. “New York Times” veica vairāku dienu izmeklēšanu, līdz atzina, ka ieraksti ir autentiski, – amerikāņu žurnālistiem pat izdevās atrast tos osetīnu virsniekus, kuru balsis dzirdamas ierakstā, kā arī krievu virsnieku, kura vārds minēts sarunu laikā.
Krievijas pārstāvji nenoliedza šo ierakstu autentiskumu, tomēr turpināja apgalvot, ka tā nav bijusi invāzija, bet gan parasta “miera uzturēšanas spēku” rotācija. Taču saskaņā ar krievu pašu iesniegto kalendāru nākamā rotācija bija plānota tikai pēc vairākiem mēnešiem. Turklāt rotācijas gadījumā nebūtu nepieciešams tik daudz tanku un smagā bruņojuma.
Tātad runa nav par “nepārdomātu” Gruzijas uzbrukumu, kam sekojusi “neadekvāta reakcija” no Krievijas puses, bet gan Krievijas armijas invāziju suverēnā valstī, uz ko Gruzija reaģēja ar pretuzbrukumu.
Krievi bombardēja ne tikai militāros, bet arī civilos objektus, ieskaitot skolas un slimnīcas. Krievu armija pret civiliedzīvotājiem izmantoja kasešu bumbas, ko aizliedz starptautiskā konvencija. Tika saņemti neskaitāmi ziņojumi par to, ka Krievijas armija aplaupa un iznīcina civiliedzīvotāju privātos īpašumus, nodarbojas ar marodierismu, spīdzina un izvaro. Iebrucēji aizdedzināja Boržomi nacionālo parku, no baznīcām un klosteriem padzina garīdzniekus un mūkus, izzaga svētgleznas. Krievu karavīri turpināja rakt ierakumus arī tajā dienā, kad tika parakstīta vienošanās par karaspēka izvešanu.
Iegūtā mācība
Daudziem var šķist netīkama saruna par ienaidnieka tēlu. Protams, to nevajadzētu jaukt ar attieksmi pret kādu tautu kopumā. Piemēram, vairums somu labi izturas pret saviem kaimiņiem krieviem. Taču Somijas armijā (pat Urho Kekonena laikā) kareivjiem tiek skaidrots, ka viņu potenciālais ienaidnieks ir Krievija, kas var uzbrukt jebkurā laikā, pārkāpjot jebkuras starptautiskas vienošanās. Tas nepatīk Somijas komunistiem un pacifistiem, taču tikai šādi iespējams uzturēt kaujas garu, pretējā gadījumā armija nebūs spējīga veikt savu pamata funkciju – aizstāvēt valsti pret militāru agresiju.
“Labāk skarba patiesība nekā skaistas ilūzijas. Krievija gadiem ilgi bija gatavojusies karam un skaidri zināja, ko grib, bet Gruzija – ne. Tās labākā brigāde tobrīd dienēja Irākā, bet otra labākā gatavojās nomainīt pirmo. Daļa virsnieku bija atvaļinājumos, ministrs atpūtās Itālijā. Papīra armijas un parādes pulku vietā ir jābūt mērķtiecīgi veidotām vienībām. Kāda jēga no brigādēm, ja vienām nav normālu sakaru sistēmu, bet citām – transporta? Tādu brigāžu kaujas spēja līdzinās nullei,” secina igauņu vēsturnieks un politiķis Marts Lārs.
Gruzijas un Ukrainas pieredze liecina arī par to, cik rūgtus augļus briedina Krievijas televīzijas kanālu ietekme uz cilvēku apziņu.
Daži politologi apgalvo, ka PSRS sabrukumu izraisīja ne vien ekonomiskās un politiskās sistēmas bankrots, bet arī Rietumu mūzika, filmas un literatūra, kas pa sīkām spraudziņām sūcās cauri dzelzs aizkaram. Patlaban Krievijas popmūzika, seriāli un izklaides programmas straumēm gāžas pār kaimiņvalstu iedzīvotājiem. Kremļa propagandas mašīna darbojas ar pilnu jaudu. Diviem galvenajiem propagandas ruporiem – multilingvālajam ziņu kanālam “Russia Today” un Krievijas Valsts televīzijas un radio kompānijai, kurā ietilpst pieci televīzijas kanāli, – 2013. gadā piešķirtais finansējums bija 31,1 miljards rubļu jeb vairāk nekā viens miljards dolāru. Kanāla “Russia Today” (auditorijas pārklājums – 644 miljoni skatītāju vairāk nekā 100 valstīs) uzdevums ir formulēts īsi: iekarot prātus svešā teritorijā. Kā liecina iedzīvotāju aptaujas Igaunijā, Latvijā, Vācijā, Izraēlā un Kanādā, šis uzdevums tiek veikts visnotaļ sekmīgi.
Kāds bija Krievijas un Gruzijas kara iznākums? Gruzijas karaspēkam brīnumainā kārtā izdevās uz dažām dienām aizturēt pretinieka virzību valsts iekšienē. Tas deva iespēju Eiropas Savienībai un ASV sākt sarunas ar Krieviju, lai nepieļautu valsts pilnīgu okupāciju. Tiesa, pretēji visām konvencijām un norunām, atkal notika gruzīnu etniskā tīrīšana.
Vai šis karš bija vajadzīgs Krievijas tautai? Nē, tas bija vajadzīgs tikai Kremļa saimniekiem. Impērija var pastāvēt vienīgi tad, ja nemitīgi paplašina savu teritoriju. Pretējā gadījumā tai draud sabrukums, kas nozīmē kleptokrātiskā režīma beigas. No tā Kremlis baidās kā velns no krusta un ir gatavs darīt visu, lai uzturētu pie dzīvības savu neoimpērisko zombiju.
Tādēļ Kremlim ir tik svarīgi izšūpot kaimiņvalstu, arī Latvijas, ekonomiku.
Stipri, brīvi un laimīgi kaimiņi apdraud tā plānus.
“Uz NATO paļaujies, bet pulveri turi sausu,” tā, apkopojot Krievijas un Gruzijas kara pieredzi, raksta Marts Lārs. “Starptautiski sakari ir ļoti svarīgi, taču paļauties drīkst tikai uz saviem spēkiem. Ja Gruzija pati nebūtu cīnījusies un kaut uz dažām dienām aizkavējusi Krievijas karaspēka iebrukumu valsts iekšienē, šīs valsts vairs nebūtu, tās pārvalde būtu pārgājusi citās rokās. Gruziju izglāba paši gruzīni.”
Kā patlaban Ukrainu glābj paši ukraiņi.
*
P.S. Aculiecinieka stāts
Dienā esmu Tbilisi, naktīs – Suhumi
Stāsta Koba Bendeliani, skolotājs un žurnālists:
– Esmu dzimis un audzis Suhumi, kādreiz tik skaistā un mierīgā pilsētā pie jūras. 1984. gadā pabeidzu Kutaisi pedagoģisko institūtu, līdz karam strādāju Ačadaras vidusskolā par krievu valodas skolotāju, vēlāk arī par direktora vietnieku. Dzīvoju mājā, ko trīsdesmit gadu savām rokām bija cēlis mans tēvs, arī skolotājs un skolas direktors. Gan viņa, gan manā skolā mācījās gruzīni, krievi, armēņi, igauņi un pat daži Volgas vāciešu bērni, taču nekādu nacionālu konfliktu nebija.
1992. gada 14. augustā sākās karš. Negribu pat atcerēties tās šausmas, kas sāka risināties pilsētā. Mūsu rajonā dzīvoja pārsvarā gruzīni. Līdz pēdējam brīdim mēs nespējām noticēt, ka sāksies nežēlīgas etniskās tīrīšanas.
1993. gada rudenī visus gruzīnus, kas bija palikuši Suhumi, nonāvēja. Sievietes, sirmgalvjus, pat mazus bērnus. Tikai par to, ka viņi bija gruzīni. Mana vecmāmiņa un tēvocis dzīvoja Oktomberi ciemā. Tēvoci nošāva, vecmāmiņu sadedzināja.
1993. gada 27. septembrī es izgāju uz mūsu mājas balkona, lai izsmēķētu cigareti. Pēdējo reizi uzmetu skatu pilsētai. Skaidrā laikā no mūsu balkona varēja redzēt ne vien jūru un kalnus, bet arī pulksteni pilsētas domes tornī. Bija viens dienā. Nokāpu lejā, aizvēru mājas durvis. Virs manas galvas, nikni kaucot, pārlaidās krievu lidmašīna SU-25. Kopš tā laika neesmu bijis savā dzimtajā pilsētā un namā. Zinu, ka tagad tur mitinās abhāziešu daudzbērnu ģimene.
No Suhumi kopā ar citiem bēgļiem kājām devos pāri Kodoras kalnu pārējai, tā bija vienīgā iespēja izkļūt no Abhāzijas. Daudzi neizturēja grūto pārgājienu, viņus apglabāja Svanētijas kalnos.
Kopš 1993. gada rudens dzīvoju Tbilisi, man ir ierādīta istabiņa bijušajā bērnu rehabilitācijas centra ēkā. Kopš kara sākuma, tātad jau 22 gadus esmu žurnālists, taču joprojām uz žurnālistikas kuģa jūtos kā gadījuma pasažieris. Kad sāku strādāt Gruzijas televīzijā, kolēģi tincināja, vai es esot svans, megrels vai gurietis. Mājās mēs nekad šādus jautājumus netikām pārsprieduši. Cirtu dūri galdā un teicu: esmu gruzīns no Suhumi.
Man ir personiskā dzīve, taču ģimenes nav. Ģimene – tā ir atbildība, bet kā gan es varētu uzņemties atbildību par sievu un bērniem, ja esmu bēglis, kam nav savu māju. Nevienam nenovēlu tādu likteni.
Esmu atradis veidu, kā izdzīvot: dienā esmu Tbilisi, bet naktīs – Suhumi. Ja uznāk īpaši skaudra nostaļģija vai arī steidzami jāatgūst spēki, varu doties uz dzimto pilsētu arī dienā. Šādas meditācijas palīdz izturēt. Man ir savi iemīļoti maršruti – jūras piekraste, eikaliptu birzs, bibliotēka, pie kuras es pirmo reizi skūpstījos. Mūsu māja bija kalnā. No šā kalna tagad es skatos uz visu. Un skatīšos, kamēr būšu dzīvs.
