Provokācija bez turpinājuma. Zane Balčus par filmu “Nekas mūs neapturēs” 0
Latvijas filmu klātbūtne repertuārā šajā rudenī, skatoties īsā laika nogrieznī, šķiet vēl intensīvāka nekā simtgades filmu programmas gadā. Piedāvājums ir plašs un atšķirīgs, ko pierāda arī Andra Gaujas otrā pilnmetrāžas spēlfilma “Nekas mūs neapturēs”, kuras pirmizrāde notika 10. oktobrī.
Līdzīgi kā ar Jura Kursieša filmu “Oļegs”, lai arī šajā gadījumā nebūs skarbu sociālu apstākļu un tematikas, skatītājam palikt komforta zonā nebūs iespējams. “Nekas mūs neapturēs” ieved attiecību līkločos, kurus var pieņemt vai nepieņemt, var ar interesi pētīt vai, tieši pretēji, vēlēties no tiem norobežoties.
“Nekas mūs neapturēs” piedāvā stāstu no vīrieša skatpunkta, kura centrā ir Andra Keiša spēlētais mūzikas producents Ralfs, kurš saimnieko neparastā, vizuāli pievilcīgā un idilliskā lauku ainavā esošā vidē – dzirnavās, kas pārvērstas par modernu ierakstu studiju, kurai līdzās ir ultramoderna stiklota dzīvojamā ēka.
Ralfa sarežģītais raksturs un, iespējams, arī vecumposma krīze rada sarežģījumus gan profesionālajā, gan personīgajā dzīvē. Varētu taču pieņemt ārzemju mūziķu piedāvājumu un nopelnīt labu naudu, ievērojot viņu nosacījumus, bet ne jau Ralfs to gatavs darīt.
Varētu turpināt mierīgu ģimenes dzīvi ar sievu (Kristīne Nevarauska) un meitu (Dārta Stepanova), bet atkal – tas nav domāts viņam. Vilinošs šķiet attiecību papildinājums ar jauno mūziķi Emmu (Elza Gauja), kuru Ralfs bez sievas piekrišanas ieved ģimenē, uzsākot kopdzīvi nu jau ar abām sievietēm vienlaikus.
Šī arī ir minētā iziešana ārpus komforta zonas – Andra Gaujas filmu gadījumā gandrīz kā standarta elements viņa darbos.
Dokumentālā filma “Ģimenes lietas” (2010) provocēja un pārsteidza ar stāstu par netradicionālu ģimeni, kurā bērni dzimuši māsas un brāļa attiecībās. Robežu pārkāpšana bija arī Gaujas debijas spēlfilmā “Izlaiduma gads” (2014), kurā skolotāja ļāvās attiecībām ar savu vidusskolas klases skolēnu, izraisot nosodījumu un izraidīšanu no skolas vides.
“Nekas mūs neapturēs” virzās līdzīgā provokācijas virzienā, piedāvājot izvērtēt, pieņemt vai nepieņemt attiecību stāstu, kas notiek starp trijiem, ne diviem cilvēkiem.
Filmas vēstījuma provokācija būtu vēl labāk izdevusies, ja filmas varoņiem būtu dots niansētāks, plašāks psiholoģisko pārdzīvojumu spektrs, kurā iejusties un kuru aizvadīt līdz skatītājam, lai varētu izjust jebkāda veida līdzpārdzīvojumu.
Varonis nav jāpieņem vai jāvērtē pozitīvi, tieši pretēji – tas var ļoti kaitināt, atgrūst, izraisīt nepatiku –, bet ir jāspēj izraisīt šo reakciju skatītājā, kuru filmas “Nekas mūs neapturēs” laikā ir grūti rast. Sekošana līdzi notikumu attīstībai, kas vērpjas ap apkārtējos apstākļos, līdzcilvēkos un situācijās vīlušos cilvēku, atstāj pārāk neitrālu attieksmi, un viņu izprast,
līdzpārdzīvot neizdodas tieši tāpēc, ka neredzam atslēgas punktu varoņa pārdzīvojumiem.
Līdzīgi varam teikt gandrīz par visiem pārējiem filmas galvenajiem tēliem. Iespējams, aktieriem nav ticis dots uzdevums parādīt šaubas, iekšējos pārdzīvojumus, kas viņus motivē rīkoties vienā vai otrā veidā (kāpēc Ralfs aicina Emmu palikt, kāpēc Emma ir gatava šādai rīcībai utt.).
Arī meitas klātbūtne stāstā tiek pavisam nedaudz iezīmēta, bet netiek attīstīta, papildinot vēstījuma komplicētību (viņas aizbēgšana iezīmē vecāku un bērna līniju, bet turpmāk filmas gaitā arī viņas tēlam trūkst sarežģītības – kaut vai situācijā, kad meitene ir sadraudzējusies ar Emmu, bet arī saprot, ka Emmas klātbūtne iejaucas mājas vidē). Bet varbūt tāds ir bijis kopējais uzstādījums?
Mazāk ekspresīva ir Kristīnes Nevarauskas spēlētā Ralfa sieva Madara, bet tieši viņas tēls ir izprotamāks, viņas rīcība pamatota, pārdzīvojumi – uztverami. Nemanāmi, bet ar stabilu nostāju darbojoties temperamentīgā vīra fonā,
Madara satur kopā uzņēmumu un ģimeni, situācijas spiesta, pārkāpjot pāri saviem principiem.
Un šī niansētība ir nolasāma Nevarauskas spēlētajā varonē, ļaujot tieši viņu novērtēt vislabāk, līdzpārdzīvot vairāk nekā jebkuram citam.
Filmas tapšanā un publicitātes kampaņā īpaša vērtība piešķirta filmas mākslinieka darbam, dekorāciju izbūvei, reālajā vidē pie Āraišu dzirnavām radot jaunu ēku, kuras stilistika reizē ļoti kontrastē ar dzirnavu tēlu, bet vienlaikus ir arī ļoti harmoniska. Mākslinieka Jurģa Krāsona veikums ir atzīmēts arī ar nomināciju Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”.
Radītā vide ir viens no saistošākajiem filmas elementiem, un šeit klasisko vērtību līdzāspastāvēšana modernajām veido tādu kā analoģiju arī filmas vēstījumam par attiecībām – tradicionāli uzskati līdzās eksperimentāla rakstura savienībai.
Radītā darbības vide laukos ir pateicīgs fons, uz kura risināties attiecību drāmai, kurā pavisam nedaudz ienāk vēl citi epizodiski varoņi, koncentrējoties uz notikumiem no apkārtējās pasaules atrautā vietā. Šis aspekts tiek izspēlēts arī mirklī, kad Madara mēģina aizbēgt no šīs vietas un situācijas, bet viņai tas neizdodas, jo viņu attur Ralfs, burtiskā veidā nogriežot ceļu.
“Nekas mūs neapturēs” nosaukumā ietvertā enerģija un jauda rezonē ar filmas galvenā varoņa bezkompromisu virzību sev vēlamajā virzienā, nerēķinoties ar līdzcilvēku uzskatiem. Un tā paliek vien filmas skatīšanās laika ietvaros un neturpinās pēc tam, kad aizvērtas kinozāles durvis.
