Anda Līce: Provocēšanai ir sava cena 7
Viens no pēdējā laikā publiskajā telpā visbiežāk lietotajiem vārdiem ir “provokācija”. Svešvārdu vārdnīcā tam ir šāds skaidrojums: izaicināšana, musināšana, kūdīšana uz rīcību, kas var kaitēt darītājam; tīša nevēlamas situācijas izraisīšana. Te nu gan jāpiebilst – vieniem situācija ir nevēlama, citiem pat ļoti vēlama un izdevīga. Provokācijas notiek ik dienu politikā, ģimenē un mākslā. Pēc savas definīcijas tās nozīmē pieteikumu kaut kā ārdīšanai. Saprātīgs pamatojums, kāpēc tas tiek darīts, parasti izpaliek vai arī tiek noklusēts. “Slimam laikam slimas izpausmes,” man nesen kāds provokācijas gana saskatījies cilvēks teica.
Viena no pēdējā laika provokācijām Francijas mākslas dzīvē maksāja daudziem dzīvību. Saskatījusies to, kas pēc tam sekoja gan Francijā, gan citur, arī Latvijas Televīzija nolēma paprovocēt mūsu sabiedrību, ar raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” starpniecību laižot apritē parodējošus zīmējumus par Latvijas valsts dzimšanu. Lielas atsaucības tomēr nebija, un tas sarūgtināja akcijas rīkotājus. Kādi tumši, aizspriedumaini ļautiņi mēs esot, nespēdami pieņemt, ka viss ir atļauts! Jābrīnās tikai, kāpēc šāda ieskata piekritējiem tomēr nepatīk visatļautība, ko, piemēram, Ukrainā piekopj Putins vai Lībijā džihādisti. Nepatīk arī tas, ka Latvija ir izzagta un daudzi tiesneši un advokāti ir pērkami. Bet viņi taču tikai vadās pēc principa – viss ir atļauts. Cilvēki nevēlas saprast, ka provocēšanas cena ir neparedzama un neviens nevar pateikt, kur un kad izraisīs lavīnu.
Man no padomju laikiem spilgtā atmiņā ir kāds Jura Dimitera plakāts – iereibusi, bezzobaina tautumeita ar rokā paceltu vīna glāzi. Tā patiešām bija nesaudzīgā īstenībā mērktas otas cirsta pļauka pastāvošajam režīmam. Bet ko īsti ar savām provokācijām dažs labs grib pateikt šodien? Ka par visu var ņirgt, ka nekam nav vērtības, ka no apziņas jāravē laukā cieņa pret kādu un lepnums par kaut ko? Es nesaprotu, kāpēc Brīvības pieminekli daudzi sauc par Mildu. Diezin vai ir kāda tauta, kurai valsts būtu iekritusi rokās par brīvu vai pat ar varu uzspiesta, visas, arī mūsu tauta par to ir maksājusi ar savām asinīm. Mums šodien pieder ne tikai valsts, bet arī to cilvēku, kuri Brīvības pieminekli neatļāvās saukt par Mildu, piemiņa.
Atļaušanās var izpausties diametrāli pretēji: kā drosme kaut ko apliecināt vai arī to noniecināt. Banāls piemērs: mēs visi zinām lamuvārdus, daudzi pat vairākās valodās. Tomēr sabiedrības viena daļa tos publiskajā telpā nekad nelieto, kamēr daļai piemīt verbāla nesaturēšana. Pastāvošie ārējie likumi tur neko daudz nelīdz, visu izšķir morāles likums cilvēkā. Sauciet to, kā gribat: par iekšējo cenzoru, sirdsapziņu, balsi no augšienes vai kā citādi.
