Ina Druviete: Ja latviešu valodu neturat par cienīgu, tad tā arī pasakiet! 57
Tā sanācis, ka bēdīgi slavenā 2012. gada 18. februāra referenduma piekto gadadienu sagaidām ar jauniem sasniegumiem valsts valodas statusa apšaubīšanā.
Latviešu valodas lietojuma telpu cenšas sašaurināt gan daži tūrisma industrijas pārstāvji, gan investoru piesaistītāji, tomēr avangardā izvirzījušies lingvistiskie darvinisti, kas noņēmušies latviešu valodai ierādīt nebūtisku vietu augstākās izglītības sistēmā.
Patiesības labad jāteic, ka Latvija nav vienīgā valsts, kurā mērķtiecīgi tiek virzīta doma par angļu valodu kā vai vienīgo augstākās izglītības un zinātnes valodu. Un Latvija nav vienīgā valsts, kurā pret šādu tieksmi protestē valodas politikas speciālisti, kas valodu konkurenci un valodas noturību skata plašākā kontekstā. Un arī citu valstu pieredze liek iebilst pret latviešu valodas un augstākās izglītības konkurētspējas pretstatīšanu. Nav tur nekādas pretstāves: gan studenti, gan mācībspēki studiju procesā jau tagad izmanto vairākas valodas, vairākums spēj brīvi lietot angļu valodu, bet Latvijā no viņu zināšanām būs jēga tikai tad, ja viņi spēs par savu jomu runāt arī latviski.
Saistībā ar valodu lietojumu augstākajā izglītībā jāšķir trīs galvenie problēmu loki: 1) valodas prasības augstskolu administrācijai (rektors, prorektors, dekāns u. c.), 2) valodas prasības vēlētajam personālam (profesors, asociētais profesors, docents u. c., 3) izglītības ieguves valoda. Šie loki ir cieši saistīti, tomēr izvērtējami atsevišķi. Šoreiz par pirmajiem diviem lokiem.
Par augstskolu administrāciju
Augstskolu vadībai noteikta valsts valodas prasme C1 līmenī, kas ir otrs augstākais valodas prasmes līmenis. Personām, kas nav ieguvušas izglītību latviešu valodā, tātad jākārto valsts valodas prasmes pārbaudījums un jāiegūst attiecīga apliecība.
Kāpēc tas nepieciešams?
Saskaņā ar Augstskolu likumu “Rektors ir augstskolas augstākā amatpersona, kas īsteno augstskolas vispārējo administratīvo vadību un bez īpaša pilnvarojuma pārstāv augstskolu”. Tātad rektoram ne tikai jāvada gan akadēmiskais, gan saimnieciskais augstskolas personāls, bet arī jāpārstāv augstskola attiecībās ar valsts iestādēm, jāparaksta finanšu dokumenti, jāpiedalās koleģiālo institūciju darbībā un jāinformē sabiedrība par augstskolas darbību.
Kā rektors bez valsts valodas zināšanām iepazīsies ar augstskolas darbību reglamentējošiem dokumentiem, ar augstākstāvošu iestāžu rīkojumiem utt.? Vai no viņa ne soli neatkāpsies tulks? Kā viņš varēs pilnvērtīgi piedalīties Saeimas komisijas, Ministru kabineta, rektoru padomes sēdēs? Vai tiks pārkāpts Valsts valodas likums un diskusijas sanāksmēs notiks angļu (vai krievu, jo visām svešvalodām Valsts valodas likuma izpratnē ir vienlīdzīgs statuss) valodā? Vai visam augstskolas personālam, ieskaitot dežurantus un apkopējas, svešvalodas prasme būs obligāta? Vai arī rektors vispār atteiksies no komunikācijas ar personālu? Augstskolu likums arī nosaka, ka tās savu darbību veic sabiedrības interesēs. Kā notiks saziņa ar sabiedrību, arī ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību?
Par konkrētajiem gadījumiem, kuru dēļ uzvirmojusi nevajadzīga diskusija. Visu cieņu Rīgas Juridiskās augstskolas ievēlētajam, bet vēl neapstiprinātajam rektoram M. Kenijam, kas respektē Latvijas valsti un tās likumus, intensīvi mācās latviešu valodu, ir gatavs kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, lai pilntiesīgi spētu vadīt augstskolu! Arī Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors A. Pālzovs pēc gandrīz 20 Latvijā pavadītiem gadiem, visticamāk, valodu noteikti ir apguvis tādā līmenī, lai bez grūtībām nokārtotu pārbaudi un nepieprasītu sev izņēmuma statusu. Tātad problēma ir tikai šķietama, un nav pamata bez jebkādas nopietnas argumentācijas pieļaut atkāpes no visai augstskolu administrācijai saistoša likuma.
Par akadēmisko personālu
Savulaik, protestējot pret latviešu valodu kā pašvaldību vienīgo darba valodu, folklorizējās sirmmāmiņas tēls, kas nekādi nespēja sazināties ar namu pārvaldes santehniķi. Pašlaik līdzīgs tēls tiek veidots hipotētiskam Nobela prēmijas laureātam, kas alkst strādāt Latvijas augstskolās, bet to nedrīkst valodas prasību dēļ. Nez kāpēc tiek ignorēts fakts, ka jau tagad Latvijā strādā vairāki desmiti ārvalstu mācībspēku – viesprofesora statusā. Viesprofesors bez jebkādām valodas prasmes prasībām var strādāt četrus gadus, kuru laikā var apgūt valodu, ja vēlēsies savu turpmāko dzīvi saistīt ar Latviju. Izskan viedoklis, ka tikai viesprofesora, nevis vēlēta mācībspēka statuss kavējot pilnasinīgi iesaistīties augstskolas dzīvē. Bet kā gan tas iespējams, neprotot latviešu valodu? Te uzdodami tie paši jautājumi kā rektoru gadījumā.
Oponentiem gan gribētos palūgt vienu. Vismaz neliekuļojiet – ja latviešu valodu līdzīgi dažiem 20. gadsimta sākuma rusifikācijas un ģermanizācijas ideologiem neturat par augstākās izglītības un zinātnes cienīgu, tad tā arī godīgi pasakiet. Demokrātija un vārda brīvība taču. Bet nedrīkst vienlaikus apgalvot, ka “latviešu valoda ir un paliks vienīgā valsts valoda”, “nemainīga vērtība ir valsts valoda”, “latviešu valodu tas nekādā gadījumā neapdraud”, “tā nav ķēķa valoda”. Kurš pateiks, kur ir tā robeža, līdz kurai varam pieļaut nemitīgās atkāpes? Un atcerēsimies, ka īstais provinciālisms ir paniskas bailes no savas identitātes un nespēja pastāvēt uz savām vērtībām.
