Evas harizma un tās avoti 1
Jāatzīst, pat mūsdienās jau ilgus gadus pēc viņas nāves šīs sievietes tēls spēj satraukt cilvēku prātus un izraisīt dedzīgus strīdus. Viņas īsā, taču katrā ziņā spožā dzīve arī tagad ir un paliek peronisma ideju atbalstītāju un pretinieku polemikas galvenais objekts. Pirmie pauž pārliecību, ka Evas dzīve un sabiedriskā darbība ir sajūsmas vērta un tai jāatdod pienācīgais gods, savukārt otrie ir pārliecināti, ka tā pelnījusi tikai nosodījumu un iznīcinošu kritiku. Tostarp ne tikai peronistu, bet faktiski visas Latīņamerikas vienkāršo ļaužu apziņā noturīgs ir mīts par Evu kā “revolucionāri, kura tautas labā ziedojusi savu dzīvi”, un viņa, gluži tāpat kā leģendārais Če Gevara, joprojām ir uz pjedestāla pacelts kreisi noskaņotās jaunatnes elks.
Tostarp ir nenoliedzami, ka, neskatoties uz pretrunīgajiem vērtējumiem, Evas dzīve, darbs un liktenis būtiski ietekmējis sievietes lomas palielināšanos visas Latīņamerikas reģiona sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Pašā Argentīnā pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē par prezidenta sievu kļuva sieviete, kura nepiederēja privileģētajai elitei, iegūstot varu un reālu ietekmi, pateicoties personiskajām īpašībām (lai arī ne vienmēr ētiski gluži pieņemamām), nevis tikai piederībai “dižciltīgai” izcelsmei. Un pirmo reizi prezidenta sieva aktīvi iesaistījās politikā, kontaktējās ar strādājošajiem un viņu sievas iesaistīja sabiedriskajā dzīvē. Pilnībā iespējams, ka tieši tāpēc Evas bagātība un augstais stāvoklis strādniecības vidē neizraisīja ne skaudību, ne arī netīksmi. Gluži otrādi – viņas personiskos panākumus uzskatīja par visu vienkāršo argentīniešu labākas sagaidāmās dzīves iemiesojumu.
