Slimība un nāve 1
Stāsta par Evu viena no galvenajām īpatnībām ir tā, ka to faktiski jebkurā mirklī var pārtraukt, lai tūlīt pārietu pie viņas dzīves vistraģiskākās lapaspuses. Tā tas allaž ir ar faktiski vēl pilnībā jaunu cilvēku, kuru aizsaulē aizsaucis skarbais likteņa pirksta pieskāriens. Pirmās nopietnās saslimšanas pazīmes Evai sāka izpausties 1950. gada janvārī. Taču viņa nesaklausīja attiecīgo brīdinājumu, turpinot aktīvi veikt visus uzsāktos darbus.
Lai arī 1951. un jo īpaši 1952. gads bija peronisma uzplaukuma laiks, tieši tad kļuva skaidrs, ka Argentīnas valdība saskārusies ar gluži reālu valsts ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos un tam neizbēgami sekojošo sociālo konfliktu saasināšanos. Tuvojoties 1951. gada kārtējām prezidenta vēlēšanām, Eva atkal veica vērienīgu aģitācijas braucienu pa valsti – viņas uzstāšanās translēja radio, un tajā periodā tās bija izteikti emocionālas, kaismīgas, pat absolūti eksaltētas. Tajās viņa Peronu pasniedza kā Argentīnas liktenīgo valdītāju, kurš “spējīgs aizsargāt strādājošo iekarojumus pret jebkādiem centieniem viņiem tos atņemt”. Katrā ziņā tieši tajā laikā Evas autoritāte peronistu kustībā bija ārkārtīgi augsta.
Par to spilgti liecina 1951. gada peronistu partijas sieviešu nodaļas un CGT vēršanās pie viņas ar lūgumu piekrist savas kandidatūras izvirzīšanai uz viceprezidenta amatu. Tomēr militārās virsvadības pretošanās sievietes kandidatūrai tik augstam amatam bija ārkārtīgi iespaidīga, un šā spiediena ietekmē Perons bija spiests oficiāli noraidīt viņas kandidatūru, konkrēto aktu gan noformējot kā viņas pašas personisku lēmumu, kas arī bija visnotaļ aprēķināts un katrā ziņā izdevies gājiens. Šo “vēsturisko atteikšanos” tauta uztvēra kā personiskā pieticīguma izpausmi un gatavību bez pārliekas godināšanas turpināt savu grūto ikdienas darbu.
Tiesa, pēc Perona inaugurācijas 1952. gadā viņš parūpējās par to, lai viņa sievai piešķir simbolisko titulu “Nācijas garīgais līderis”.
Diemžēl jau pilnā sparā bija iesākusies cīņa ar slimību. 1951. gada novembrī Eva pārcieta pirmo operāciju. Tad vēl vienu… 1952. gada 26. jūlijā 33 gadu vecumā viņa nomira.
