Politiskā teātra varone 1
Peronisms kā populistiska kustība varēja pastāvēt tikai tajā gadījumā, ja bija nodrošināta cieša līdera un masas emocionālā saikne. Taču prezidenta pienākumi neļāva Peronam uzrunāt strādniekus tik bieži, kā tas bija iepriekš. Atbildīgo un sarežģīto savienojošā posma lomu uzņēmās Eva, kļūstot par īpašu Perona un viņa tā dēvēto “bezkreklaiņu” (tā tolaik peronisti dēvēja argentīniešu sabiedrības trūcīgos slāņus) starpnieku, kuru ar īpašu uzticību apveltījis pats līderis. 1946. gada vasarā viņa aizvien biežāk sāka apmeklēt valsts uzņēmumus un uzrunāt strādājošos.
Palīdzība trūkumcietējiem kļuva par svarīgāko Evas darbības virzienu. Cīņā par ietekmi šajā sfērā ātri vien nobrieda konflikts starp Evu, kura pārstāvēja valdības intereses, un Labdarības biedrību, kas atspoguļoja opozīcijas viedokli. Aristokrātiskās dāmas nevēlējās prezidenta sievu izvēlēt par biedrības goda priekšsēdētāju, taču tas tikai pasteidzināja ātrāku šā jautājuma atrisinājumu. 1946. gada septembrī ar īpašu izpildvaras dekrētu Labdarības biedrību likvidēja, tās īpašumu konfiscējot par labu valstij. Tās vietā dibināja Sociālās palīdzības fondu, ko vadīja Eva.
Tiesa, gluži oficiāli Eva neieņēma nekādus valsts amatus. Tomēr jau 1946. gadā viņa pieņēma pilsoņus Darba ministrijā (bijušais Perona vadītais sekretariāts), kas bija izvietojusies tajā pašā vecajā Perona darba kabinetā. Kopš tā laika strādājošo kontaktiem ar kustības līderi bija jāīstenojas tikai caur Evu kā viņa personisku pārstāvi.
Ministrijā Eva darbojās arodbiedrību politiskajā un sociālajā sfērā, vairākas reizes nedēļā pieņemot tos, kuriem bija nepieciešama neatliekama palīdzība vai arī tos, kuri vēlējās nodot prezidentam kādu lūgumu. Sākotnēji viņa bija piesardzīga un ieturēja oficiālu toni. Viņas māsa Erminda stāstījusi, ka Eva allaž centusies atcerēties visus strādājošo uzdotos jautājumus, konsultējusies ar Peronu, un tikai tad noformējusi atbildi jautātājiem. Bet jau drīz viņa “izauga” un daudzus lēmumus pieņēma gluži patstāvīgi. 1946. gada septembrī Eva personiski ieradās kongresā, kur no deputātu palātas priekšsēdētāja pieprasīja paātrināt likuma par sieviešu balsstiesībām ātrāku pieņemšanu.
Loma, kādu Eva ieņēma Argentīnas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, absolūti neatbilda tā laika argentīniešu priekšstatiem par sievietes lomu, pat tajā gadījumā, ja viņa ir prezidenta sieva. Turklāt attieksmi pret Evu lielā mērā noteica peronistu vairākuma un opozīcijas idejiskā pretstāve. Opozīcija prezidenta sievas izvērstajā sociāli politiskajā darbībā saskatīja manevru, kas vērsts uz Perona personiskās varas režīma nostiprināšanu. Un šīs bažas ļoti lielā mērā bija pamatotas, jo Perons patiešām prata apvienot sociālās reformas ar konstitucionālo tiesību un brīvības ierobežojumiem, savukārt Eva viņam aktīvi palīdzēja.
