Laulība un iziešana uz politiskās skatuves 1
Pēc 17. oktobra notikumiem Perons sāka gatavošanos prezidenta vēlēšanām, kas jau bija izsludinātas. 1945. gada 22. oktobrī Perons apprecējās ar Evu, tādējādi izpildot solījumu, ko bija skaļi paudis aresta dienās.
Eva pameta darbu kino un radiostudijā, pakāpeniski iekļaujoties Perona vistuvāko palīgu lokā. Sākotnēji viņai nebija liela loma, taču jau ļoti drīz viņa kļuva aizvien pamanāmāka. Turklāt Perons arī pats vēlējās viņu iesaistīt politiskajā cīņā. Viņam šķita, ka tas sola panākumus, ja līdzās prezidenta amata kandidātam ir sieva, kura iemieso sievietes lomas pieaugumu modernajā pasaulē. Turklāt viņam bija nodoms aizvien aktīvāk iesaistīt argentīniešu sievietes valsts politiskajā dzīvē, proti, piešķirt viņām balsstiesības. Evā viņš saskatīja visnotaļ piemērotu kandidatūru aģitācijas veikšanai tieši sieviešu vidē.
Peronisma un Evas loma pakāpeniski pieauga un kļuva nozīmīga. Tas savukārt daudziem pētījumu autoriem ļāvis izteikt apgalvojumu, ka Eva jau kopš paša sākuma ļoti mērķtiecīgi tiekusies uz līderību, pat vēlējusies atbīdīt Peronu otrajā plānā, un tikai pēkšņā saslimšana un pāragrā nāve viņai to nav ļāvusi izdarīt. Protams, Eva bija ne tikai enerģiska sieviete, apveltīta lieliskām organizatores dotībām, tostarp arī ne gluži bez ambīcijām un varaskāres, taču patiesības labad jāatzīst, ka attiecībā pret Peronu viņa vienmēr bijusi padotās statusā itin visos aspektos.
Perons arī bez Evas bija spēcīgs politiķis, kuram piemita pašam savi stingri uzskati un stils. Savukārt Eva šajā savienībā darbojās atbilstoši viņa rekomendācijām, faktiski bija viņa mācekle, runāja viņa valodā, lai gan vienlaikus spēja viņu iedvesmot tā, kā to nespēja neviens cits. Lielākā daļa pētnieku apgalvo, ka bez izņēmuma visās savās publiskajās runās Eva pamanījusies “neizteikt nevienu pašu savu personiski izlolotu domu”. Pilnīgi iespējams, ka tā tas arī bija.
Bet Evas pirmās politiskās uzstāšanās notika jau 1945. gada pašās beigās un 1946. gada sākumā. Kopā ar Peronu un viņa štābu Eva veica vairākus izbraucienus pa valsti, apmeklējot daudzas pilsētas un ciematus. Prezidenta amata kandidāta sievas klātbūtne tikšanās reizēs ar vēlētājiem kļuva par pilnībā jaunu parādību Argentīnā. Evas īsās runas bija vērstas tieši uz strādājošajām sievietēm. Turklāt viņa teicami kopēja Perona izstrādāto oratora stilu, kas vispirms jau bija orientēts nevis uz klausītāja saprātu, bet gan uz viņa jūtām. Viņa pauda savu un Perona mīlu un uzticību tautai, dēvēja sevi par “biedreni Evitu”. Ņemot vērā salīdzinoši zemo iedzīvotāju pamatmasas izglītotības līmeni, kā arī īpašo argentīniešu jeb plašākā nozīmē – ibēriešu emocionalitāti, kas piemita gan pašai Evai, gan viņas klausītājiem, tieši tāds runas stils acīmredzot bija visiedarbīgākais.
1946. gada februāra prezidenta vēlēšanās Perons izcīnīja pārliecinošu uzvaru. Savukārt Eva kļuva par valsts “pirmo lēdiju”. Viņas sociālais statuss acumirklī izmainījās – tagad viņa atbilstoši stāvoklim piederēja Argentīnas sabiedrības elitei. Un tuvība ar Peronu katrā ziņā pastiprināja viņas ietekmi. Viņš apsprieda ar viņu visus būtiskos jautājumus, tostarp arī saistībā ar iecelšanu atbildīgos amatos, un šeit Evai tomēr bija pietiekami liela ietekme.
Tā, piemēram, ar viņas īpašu labvēlību, viņu ģimenes personiskais ārsts Rikardo S. Guardo kļuva par kongresa deputātu palātas priekšsēdētāju, bet 1948. gadā bijušais apsargs Hosē Espeho kļuva par Vispārējās darba konfederācijas (CGT argentīniešu abreviatūrā) priekšsēdētāju. Ietekmīgus un ienesīgus valsts amatus saņēma arī daudzi viņas radinieki, draugi un paziņas. Brālis Huans kļuva par Perona sekretāru, vecāko māsu vīri ieguva attiecīgi senatora, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un Centrālās muitas direktora amatus.
Varētu likties dīvaini, taču viss liecina, ka kopdzīves laikā Eva palika absolūti uzticīga vīram Peronam. Tiesa, ir pilnībā droši zināms par vienu viņas sānsoli, kad viņa nespēja noturēties pretim tam bagātības un varas vilinājumam, ko piedāvāja jau labi zināmais grieķu multimiljonārs Aristotelis Onasis.
Pirmo reizi Aristoteli viņa satika Otrā pasaules kara laikā, kad viņš nodarbojās ar pārtikas sūtīšanu uz nacistu okupēto Grieķiju. Kad 1947. gadā Eva ieradās Eiropā, Aristotelis speciāli atlidoja uz Itāliju, lai satiktos ar viņu. Pēc oficiālām pusdienām, kurās piedalījās daudz slavenu viesu, Aristotelis lūdza Evas sekretāru, lai viņš noorganizē privātu tikšanos. Viņu acumirklī uzaicināja uz villu, kurā Eva bija apmetusies. Tiklīdz Aristotelis tur ieradās, nekavējoties ne minūti, viņi metās gultā. Vēlāk Eva esot uzcepusi Aristotelim omleti, bet viņš viņai izsniedzis čeku par 10 000 dolāru. Dažus gadus vēlāk Aristotelis omleti, ar kuru Eva viņu tajā vakarā pacienāja, nodēvēja par “visdārgāko omleti, kādu viņš jebkad ēdis”.
Cita starpā var piebilst, ka Perons pēc Evas nāves operatīvi izveidoja skandalozi pazīstamo Vidusskolēnu savienību, kas ātri kļuva par instrumentu, ar kura palīdzību Peronam un viņa uzticamākajiem virsniekiem piemeklēja jauniņas mīļākās. “Savienība” bija teicami organizēta, un tai bija filiāles visās Argentīnas vidusskolās, tās darbinieki atlasīja piemērotas meitenes un nosūtīja viņas uz savdabīgiem reģionālajiem “atpūtas centriem”. Šajos centros pastāvīgi strādāja vesels ārstu štats, kuri centās apkarot veneriskās slimības un pieņēma dzemdības. Savukārt Peronam bija pašam savs personiskais “atpūtas centrs”, uz kuru viņam nosūtīja vispievilcīgākās skolnieces no visas valsts.
1955. gadā valsts apvērsuma rezultātā Peronu gāza no prezidenta amata, un viņš apmetās Madridē Spānijā. Tiesa, 1973. gadā viņš iespēja atkal sagrābt varu Argentīnā, taču šoreiz valdīja neilgi.
