Cauri gultām un – uz augšu 1
Par pirmo vairāk vai mazāk ietekmīgo Evas mīļāko uzskata tango dejotāju Hosē Armāni, kuram viņa bija sevi piedāvājusi kā apmaksu par to, ka viņš viņu paņems līdzi uz Buenosairesu. Dejotājs piekritis, un Eva ātri vien nokļuva viesnīcas numuriņā. Tiesa, vēlāk viņa pati mazliet mainījusi šā stāsta sižetu, par savu pirmo mīļāko nodēvējot nevis Armāni, bet gan Agustinu Magalisu, kurš tajā laikā bija populārs dziedātājs. Bet nav būtiskas nozīmes tam, kurš no viņiem bija pirmais, jo ir skaidrs, ka bija abi divi.
Tostarp atgādināsim, ka tad Evai bija… tikai 14 gadu! Savukārt 15 gadu vecumā viņa jau pati izlēma pamest Armāni (jeb Magalisu?) un kļuva par izdevēja Emilio Korstuloviča mīļāko, sākot dzīvot ar viņu kopā. Šajā vidē Eva ļoti ātri saprata, ka viņai visnoderīgākie cilvēki ir fotogrāfi un producenti, tāpēc viņa kā mīļākos sāka azartiski izvēlēties tieši šo profesiju pārstāvjus…
Tātad, nokļuvusi Buenosairesā, Eva ātri rada iespēju iekārtoties nelielā ceļojošā aktieru trupā, kādu tajā laikā Buenosairesā bija ļoti daudz, un jau tā paša 1935. gada martā Eva debitēja nelielā lomā Buenosairesas teātrī “Komēdija”. Eva nekad nav profesionāli apguvusi aktiermākslu, nav pat apmeklējusi viselementārākos sagatavošanas kursus, acīmredzot tāpēc arī nekad nespēja sasniegt vērā ņemamus augstumus. Taču panākumus viņa guva, strādājot par reklāmas modeli. Ātri vien daudzi ietekmīgi žurnāli, kas rakstīja galvenokārt par teātri un kino, sāka periodiski publicēt viņas fotogrāfijas uz savu numuru vākiem.
Cilvēki, kuri tajā laikā tuvāk pazina Evu, apgalvo, ka vispār jau viņa bijusi auksta aprēķinātāja un ļoti viltīga sieviete (faktiski jau vēl pusaudze meitene), nespējot noslēpt, ka patiesībā viņu vada tikai bagātības un varaskāre, katrā ziņā ne jau nu mīlestība un pat ne kaisle. Tajā pašā laikā Eva varēja vīrietim iepatikties tik ļoti, ka viņš viņas dēļ bija gatavs teju vai uz visu. Piemēram, teātra īpašnieks Rafaels Firtuzo pēc “tuvākas iepazīšanās” ar Evu acumirklī piešķīra viņai lomu vienā no sava teātra izrādēm. Savukārt cits īslaicīgs mīļākais, kāds ziepju fabrikas īpašnieks, viņu dāsni apgādāja ar vislabākajiem kosmētikas līdzekļiem.
Par lielu veiksmi Evai kļuva 1938. gadā parakstītais līgums par šā ziepju ražotāja produkcijas reklamēšanu radiostudijā Belgrano, kur viņa bija iekārtojusies darbā par diktori. Taču viņa joprojām turpināja spēlēt dažādās teātra izrādēs un slepus loloja sapni par radio teātra izveidošanu. Sekmīgais darbs ar ziepju reklāmu viņai pavēra šīs iespējas. 1939. gadā Evai izdevās noorganizēt pirmo aktieru trupu, kas sāka iestudēt nelielas radio izrādes.
1941. gadā viņa pameta teātra skatuvi, lai pilnībā koncentrētos darbam ar radio uzvedumiem un radio reklāmu. Viņas vārds pakāpeniski kļuva populārs, viņas fotogrāfijas aizvien biežāk parādījās uz ilustrēto žurnālu vākiem, un Eva saņēma arī vairākus piedāvājumus filmēties.
Par īpaši sekmīgu Evai kļuva 1943. gads, kad žurnāls Antena īpaši aprakstīja jauno radiostudijas Belgrano projektu – radioseriālu “Vēstures varones”, kuru atbalstīja tagad jau labi pazīstamais ziepju ražotājs un kurā Evai bija ierādīta galvenā loma jeb faktiski galveno lomu virtene. Ideja piederēja pašai Evai. Radio uzvedumu cikls iekļāva vairākas it kā atsevišķas izrādes par slavenām sievietēm vēsturē – imperatorēm, karalienēm, aktrisēm un tamlīdzīgām būtnēm (piemēram – Žozefīne, Katrīna II, Austrijas Anna, lēdija Hamiltone, Sāra Bernāra, Eleonora Dūze un citas). Turpmākā Evas dzīve un karjera liecina, ka viņai ļoti iepatikušās šīs lomas, ar kurām viņa tik ļoti aprada, ka vairs lāgā nevēlējās no tām šķirties arī savā privātajā dzīvē, jau drīz pati kļūstot par īstenu galvenās lomas spēlētāju uz Argentīnas politiskās skatuves.
