Vairākkārt nozagtās mūmijas ceļojumi 1
1955. gadā militāras sazvērestības rezultātā Huanu Peronu gāza no prezidenta amata un izsūtīja no valsts. Viņš apmetās Spānijas galvaspilsētā Madridē. Visā valstī no pjedestāliem novāca un sadauzīja arī Evas statujas, bet par viņas portreta demonstrēšanu sabiedriskā vietā jaunā vara piedraudēja ar bargiem sodiem. Militārā hunta baidījās no tā, ka Evas vārds un tostarp arī iebalzamētais ķermenis kļūs par simbolu, ap kuru sāks apvienoties tautas pretošanās kustība. Tāpēc nolēma nolaupīt Evas mūmiju un uz visiem laikiem noslēpt no ļaužu acīm. Šo uzdevumu 1955. gada 24. novembrī izpildīja militārās izlūkošanas pulkvedis Karloss Kenigs. Jāpiebilst, vēl gluži nesen viņš joprojām bija starp dzīvajiem, un, kaut arī jau sen bija atvaļināts no dienesta, saistībā ar pazudušās Evas mūmijas likteni atteicās bilst kaut vai vārdiņu.
Zināms, ka Keniga padotie izzaga Evas mūmiju no gāztā Perona ģenerālštāba telpām. Tad tā ilgu laiku glabājusies paša pulkveža kabinetā. Cits atvaļinātais virsnieks Kabanilass žurnālistiem vēstījis, kā bieži vien, pakavējoties vakaros ilgāk savā kabinetā, pulkvedis Kenigs atvēris kasti un ilgi noraudzījies mūmijā. Kabanilass arī apgalvo, ka tādā veidā pulkvedī pamazām atraisījusies dīvaina kaislība pret gāztā politiskā ienaidnieka mirušo sievu. Cīnoties ar šīm savām patoloģiskajām jūtām, viņš devis pavēli sev pakļauto karavīru vienībai… izvarot mūmiju. Taču mumificētais ķermenis izrādījies ciets gluži kā akmens, tāpēc nav bijis iespējams tam paplest kājas, nesalaužot to gabalos. Tad, sekojot paša pulkveža acumirklīgi tapušam piemēram, kareivji viens pēc otra apčurājuši iebalzamēto Evas līķi.
Vēlāk sācies mūmijas ceļojums pa slepenām armijas noliktavām un glabātavām. Vairākas reizes uzticamie Perona atbalstītāji centās izzagt Evas mūmiju, tāpēc militārajai izlūkošanai allaž nācās meklēt tai citu paslēptuvi. Šo procesu pamatīgi pētījis žurnālists Tomass Elojs Martiness, kurš iztaujājis vairākus simtus liecinieku, un viņu vidū bija arī kāda meitenīte, vārdā Jolanta, izbijuša militārās izlūkošanas virsnieka meita, kurš strādājis kinoteātrī un kādu laiku, pildot slepenu pulkveža Keniga pavēli, slēpis mūmiju pie sevis. Tad Jolantai bijuši astoņi gadi, un viņa lieliski atceras, kā uz viņas jautājumu: “Kas ir tajā kastē”, tēvs atbildējis: “Lelle cilvēka augumā”. Kad tēvs aizgājis, Jolanta, protams, atvērusi kasti. Lelle bijusi tērpta visa baltā, basām kājām, no viņas dvakojusi lavandas smarža. To, ka viņa aplūkojusi tieši Evu, Jolanta sapratusi tikai daudzus gadus vēlāk, bet tajā laikā viņa brīžos, kad tēva nebija mājās, bieži atvērusi kasti un savai mirušajai “draudzenei” ķemmējusi matus, krāsojusi lūpas un pārstāstījusi to filmu saturu, kuras kinoteātrī ļaudīm demonstrēja viņas tēvs.
Savu pētījumu rezultātā uzrakstījis grāmatu par Evas mūmijas likteni, Martiness saņēma gūzmu pārmetumu par patoloģiju un nekrofiliju, uz ko autors rāmi atbildēja, ka, raugi, nekrofilija – proti, tieksme un pat mīla uz mirušo – esot absolūti neatņemama argentīniešu nacionālā rakstura iezīme. Nevienā citā pasaules valstī aizgājēju piemiņas diena nemēdz pārvērsties tik trokšņainās svinībās. Kapsētās pūtēju orķestri spēlē brašus maršus, tango un valšus, un cilvēki izteiksmīgi dejo turpat starp kapu kopiņām. Tiem, kuriem iepriekšējā gadā nomiris kāds no tuviniekiem, vienkārši ir pienākums līdz nemaņai piedzerties. Visu nakti pilsētu ielās notiek trokšņaini lāpu gājieni, kuru dalībnieki sejas paslēpuši zem galvaskausus atveidojošām maskām. Savukārt bērēs lauku ciematos aizgājēja ģimene parasti visu nakti pavada kapsētā, pamatīgi dzerstoties līdz rītam. Tostarp pa Argentīnas lauku apvidiem braukā visīstākās kunstkameras uz riteņiem, sapulcinot ziņkārīgos uz anatomiskā teātra izrādēm, un allaž atrodas pietiekami daudz interesentu, kuri par nelielu samaksu nāk aplūkot nedzīvus piedzimušos bērnus – ar mātes nabassaiti nožņaugtus, formalīnā peldošus vēlīnu abortu upurus un tamlīdzīgus “eksponātus”.
Visbeidzot, arī pats Perons, kuru pēc nāves apglabāja Buenosairesā, kļuva par upuri nekrofiliem, kuri 1987. gadā spēja ielavīties bijušā prezidenta mauzolejā un ar cirvi nocirst vairākas viņa ķermeņa daļas. Vēlāk gan noziedzniekus atrada, taču Perona rokas gan vairs neizdevās atrast…
1957. gada aprīlī Evas mūmiju ar kuģi no Argentīnas pārveda uz Itāliju, lai, izmantojot Vatikāna starpniecību, varētu viņu apglabāt atbilstoši kristiešu tradīcijām. Mūmiju no Argentīnas izveda slepus, ar mirušas itālietes dokumentiem – kā Mariju Magiju – un ar vēl citu svešu vārdu pēc kristiešu tradīcijas apglabāja Milānā.
Taču pēc 13 gadiem kārtējais argentīniešu armijas pulkvedis, kurš bija kaismīgs peronists un kurš bija pazīstams galvenokārt ar savu pliko galvas virsu un milzīgām ūsām, no kapenēm izzaga Evas mūmiju un savā mašīnā pārveda to no Milānas uz Madridi, kur tajā laikā trimdā atradās Perons. Kad 1972. gadā jau minētais Martiness Madridē apciemoja Peronu, viņš tur pats savām acīm esot redzējis Evas mūmiju. Tā gulējusi uz ēdamistabas galda Perona villā un bijusi pilnībā kaila, izņemot tikai nelielu gurnu apsēju. Martiness apgalvo, ka, neskatoties uz 20 gadiem, kas bija pagājuši pēc viņas nāves, Eva joprojām izskatījusies visnotaļ kārdinoša…
1976. gadā Evas mūmiju beidzot atveda atpakaļ uz Argentīnu, un 22. oktobrī viņu apglabāja Buenosairesas aristokrātu kapsētā – tieši savu visniknāko ienaidnieku ielenkumā. Tiesa, kā vēsta aculiecinieki, šīs apglabāšanas laikā zārku neatvēra, tāpēc vēl joprojām spēkā ir leģendas par to, ka mūmijas tajā nemaz nav bijis un, visdrīzāk, tās ceļojumi kaut kur pasaulē vēl joprojām turpinās.
