Pēcnāves orģijas dažādām gaumēm 1
Bet, izrādās, Evas pēcnāves stāsts savā ziņā ir ne mazāk aizraujošs par dzīves laikā paveikto…
Argentīnas aristokrātijas naids pret Evu bija tik liels, ka tad, kad viņa mokās mira, pilsētu bagātnieku kvartālos rīkoja plašas dzīres par viņas iespējami ātrāku nobeigšanos. Bet uz nama sienas iepretim prezidenta pilij uzradās milzīgiem burtiem veikts uzraksts: “Lai dzīvo vēzis!”
Savukārt Argentīnas vienkāršajā tautā ziņa par to, ka Eva ir nedziedināmi slima, izraisīja masu psihozei līdzīgu noskaņojumu. Cerībā viņu glābt, cilvēki paši sevi nomocīja teju vai līdz nāvei, katru dienu viņas vārdā veicot šķietami visneiespējamākos rekordus. Piemēram, kāds dejotājs bez apstājas 127 stundas dejoja tango, kamēr bez samaņas nokrita zemē. Slavens biljarda spēlētājs veica pēc kārtas 1500 sitienus ar kiju. Divas padzīvojušas sievietes uz ceļiem rāpoja apkārt Buenosairesas centrālajam laukumam, kopumā piecas stundas, kamēr viena no viņām sašķaidīja sev ceļgalu. Krāvēji uzstādīja neticamus rekordus smagumu pacelšanā, bet pavāri – ēdienu gatavošanā un tamlīdzīgi.
Valstī visviet uzslēja altārus, kuros līdzās Evas portretiem bez mitas dega sveces. Cilvēki diennaktīm ilgi stāvēja to priekšā un lūdzās. Līdz ar mijkrēšļa iestāšanos viņas portretus no mājām iznesa laukā svaigā gaisā, lai viņa varētu “paelpot vēsumu”, un tad te vienā, te otrā ciematā virs viņas galvas pamanīja zaigojošu nimbu…
Eva mira ilgi un patiešām mokoši. Viņa šaušalīgi novājēja, un savas dzīves pēdējos mēnešos viņas svars bija vairs tikai 33 kilogrami. Atbilstoši Perona rīkojumam no viņas pašas līdz pēdējam mirklim slēpa to, ka viņas slimība nav ārstējama. Lai viņa neievērotu svara zudumu, viņas svarus slepus speciāli pārtaisīja tā, lai tie allaž rādītu vienu un to pašu, ļoti tuvu normālajam. Pilī bija izslēgti visi radioaparāti. Visā Argentīnā cilvēki par viņas slimību zināja vairāk nekā viņa pati.
Kad Eva nomira, Argentīnas tauta gaidīja neizbēgamu pasaules galu. Viņas bēres apmeklēja vairāki miljoni cilvēku. Cilvēki zaudēja samaņu, diennaktīm ilgi stāvot rindā pie viņas zārka. Katru dienu kāds veica pašnāvības mēģinājumu tieši viņas tuvumā. Strādnieki un zemnieki dažādos valsts nostūros pēkšņi saskatīja viņas sejas atveidu debesīs. Tūkstošiem trūkumcietēju, sekojot Perona aicinājumam, rakstīja viņai vēstules uz pili un kā atbildi saņēma iesmaržotas aploksnes ar uzrakstu: “Es tevi skūpstu no debesīm.” Līdz pat Perona režīma gāšanai radio katru vakaru vismaz reizi pārtrauca jebkuru programmu, un diktors sēru pilnā balsī paziņoja: “Ir 8 un 25 minūtes. Laiks, kad Eva Perona kļuva nemirstīga…”
13 dienas Evas Peronas ķermenis gulēja stikla zārkā, lai valsts varētu no viņas atvadīties. Ar viņas līķi strādājošais ārsts Pedro Ara panāca to, ka Evas acis nebija aizvērtas, lūpas allaž palika sārtas un savilktas smaidā, āda saglabāja dzīvu nokrāsu. Viņas dzīslās asiņu vietā tecēja formaldehīda un parafīna maisījums, taču viņa patiešām izskatījās dzīvāka nekā dzīves laikā. Šķita – jebkurā mirklī viņa varētu piecelties, izkāpt laukā no zārka un doties pretim miljoniem, kuri atnākuši viņu apraudāt…
Pēc oficiālās atvadīšanās ārsts Pedro Ara mumificēja Evas ķermeni. Viņš strādāja veselu gadu un, kā uzsver speciālisti, radīja īstenu mumifikācijas šedevru. Savas dzīves beigās Ara publicēja memuārus, kuros stāsta arī par šo savu darbu un it kā garāmejot devis mājienu uz to, ka viņam bijušas “savdabīgas attiecības ar daiļo ķermeni”. Viņš pauž, ka tikai ar milzīgu piepūli spējis atturēties no vilinājuma Evas sirds apvidū ietetovēt savu vārdu. Cita starpā žurnālisti, atsaucoties uz kāda militārās izlūkošanas virsnieka teikto, apgalvo, ka Ara bijis vienkārši neprātīgi iemīlējies Evā jeb, pareizāk sakot, viņas līķī. Viens no laboratoriju apsargājošajiem specvienības darbiniekiem esot savām acīm redzējis, kā vecais ārsts ilgi glāstījis uz cinka galda izlikto Evas ķermeni, lūkojies mirušās acīs un, pieliecies tuvu viņas ausij, čukstējis viņai dažādas atzīšanās un zvērestus pārsteidzoši ilgi – vairākas stundas bez apstājas, kamēr laboratorijas traukos beidzot bija sācis vārīties mumifikācijai paredzētais šķidrums.
Ara strādājis ne tikai dienā, bet arī naktīs – iespējams, tāpēc, lai tad, kad aizgājuši visi asistenti, varētu pie Evas līķa palikt viens. Nakts klusumā laboratorijā, pirms darbu atsākšanas, viņš secīgi noklājis visu ķermeni no galvas līdz kājām ar… skūpstiem. Reiz apsardzes darbinieks redzējis, kā Ara pat uzgūlies virsū kailajam Evas ķermenim un ielaidis roku viņai starp kājām…
