Provinces meitene uz pareizā perona. Evas Peronas neparastā dzīve 1
“Tāda sprigana pusaudzīte”
Vispirms mīļākā, bet vēlāk arī sieva Argentīnas prezidentam Huanam Peronam. Viņa baudīja neparasti lielu Argentīnas vienkāršo ļaužu ievērību. Viņi faktiski dievināja šo mazizglītoto zemnieku atvasi, kuru liktenis negaidīti bija uznesis teju vai neiedomājamos augstumos, un viņi viņu atbalstīja itin visā. Eva nomira 33 gadu vecumā ar ļaundabīgu dzemdes (citās versijās – kuņģa) audzēju. Viņas aiziešanu vārda vistiešākajā nozīmē apraudāja visa Argentīna. Viņas portreti vēl joprojām rotā trūcīgo iedzīvotāju māju sienas visā valstī.
Marija Eva Duarte Ibargurena dzimusi 1919. gada 7. maijā no Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas aptuveni 200 kilometru attālumā esošajā lauku ciematā Lostoldosā. Viņa bija jaunākā no pieciem nelielas lopu fermas īpašnieka Huana Duartes un viņa kalpones, trūcīgas basku imigranta atvases Huanas Ibargurenas ārlaulības bērniem.
12 gadu vecumā, neuzmanīgi apsēžoties pārlieku tuvu katlam ar verdošu olīveļļu, Eva guva spēcīgus sejas un roku apdegumus. Vietējais ārsts teica, ka viņai, visdrīzāk, uz visu mūžu palikšot šaušalīgas rētas, taču, kad pēc mēneša noņēma apsējus, tam pašam ārstam nācās tikai pārsteigumā noelsties – Evas seja un rokas bija klātas ar pilnībā gludu ādu, bez vismazākās rētiņas.
1926. gadā Huans Duarte gāja bojā autokatastrofā, pēc kuras Huanas un viņas ārlaulību bērnu dzīve krasi mainījās. Duartes likumīgā sieva, ar kuru viņš nebija oficiāli šķīris laulību, piederēja salīdzinoši bagātam muižnieku klanam, un viņa izvirzīja prasību saņemt visu mantojumu, ko arī ieguva, savukārt “blakus ģimene” palika bez pajumtes. Čaklā Huana ar bērniem pārcēlās uz netālu esošo pilsētiņu Huninu. Neskatoties uz daudzu laikabiedru acīs pazemojošo “bezvīra atraitnes” statusu, Huana pamanījās trim savām vecākajām meitām sameklēt pietiekami nodrošinātus vīrus “no sabiedrības”, bet vienīgo dēlu iekārtoja militārajā dienestā galvaspilsētā Buenosairesā. Savukārt jaunākā meita (tātad – Eva) ar grūtībām un lielu kavēšanos pabeidza sākumskolu, pēc kuras acumirklī negrozāmi paziņoja, ka vēlas doties uz galvaspilsētu un kļūt par aktrisi.
Māte iebilda, taču Eva vispirms aizbēga no mājām, bet drīz vien jau bija Buenosairesā. Tas notika 1935. gada sākumā. Viņas nepilnīgā izglītība, provinciālās manieres un izteiktais laucinieku akcents sākumā viņai ļoti traucēja, taču vēlāk viņa tomēr kļuva par aktrisi, strādājot radio.
Argentīniešu sievietēm mazliet neierasti Evai bija salīdzinoši liels augums – 170 centimetri. Viņai bija lielas, brūnas acis, gaiši mati un par daiļu dēvējama seja. Tiesa, viņai bija nosliece uz korpulenci, taču viņa mācēja to iegrožot.
Tajā laikā Argentīnā 27% visu bērnu bija dzimuši nereģistrētās attiecībās jeb ārlaulībā, tātad – bastardi, tostarp arī Eva. Tiesa, sabiedrība to uztvēra galvenokārt mierīgi, lai gan pastāvēja savdabīgs nerakstīts likums – ārlaulībā dzimis bērns nākotnē nekad nevarēja cerēt ieņemt augstu amatu. Tāpēc Argentīnas sabiedrībā sievietēm darbojās tikai viens līdzeklis, ar kura palīdzību viņas varēja sasniegt kādus augstākus mērķus, proti, sekss jeb faktiski seksuāli pakalpojumi labi situētiem un sabiedrībā ietekmīgiem vīriešiem. Eva ātri vien un pietiekami lieliski apguva, kā ar šo līdzekli rīkoties.
Evai bija sarežģīts raksturs. Viņa varēja būt apburoša un pievilcīga sieviete, bet vienlaikus arī ļaunatminīga un atriebīga. Viņa allaž apzināti tiekusies pēc bagātības un varas. Kad Eva apprecējās ar Huanu Peronu, viņa vispirms nekavējoties paveica visu iespējamo, lai pilnībā iznīcinātu visus (lielāko daļu) pierādījumus tam, kā viņa dzīvojusi pirms iepazīšanās ar viņu.
Līdz ar to, protams, daudziem apgalvojumiem un laikabiedru atmiņām par Evas pagātni nav iespējams piemeklēt pilnībā neapstrīdamus apliecinājumus. Tostarp viens no noturīgākajiem apgalvojumiem pauž, ka savu karjeru Buenosairesā Eva sākusi kā visparastākā ierindas prostitūta. Vēlāk, kad jau bija kļuvusi par valsts prezidenta dzīvesbiedri, viņa visnotaļ atklāti centās panākt prostitūcijas legalizēšanu Argentīnā.
Tiesa, grūti noticēt, ka viņa jebkad “strādājusi” viszemākajā līmenī uz ielas. Viss liecina, ka Eva gājusi citu ceļu, proti, allaž spējot atrast sev bagātus un ietekmīgus vīriešus, kļūstot par viņu mīļāko un tādējādi pamazām virzoties augšup uz Argentīnas sabiedrības augstākajām aprindām. Neatkarīgie pētnieki gan konstatējuši, ka savulaik Eva pozējusi pornogrāfiskajiem izdevumiem (acīmredzot nav bijis viņas spēkos atrast un iznīcināt pilnībā visu nodrukāto), un viņa “īpaši lieliska esot bijusi pozīcijā uz ceļiem” jeb tātad teicama vīrieša orālās seksuālās apmierināšanas izpildītāja…
Pat pēc apprecēšanās Eva tā arī nespēja atbrīvoties no “mauķeles” zīmoga, kā viņu aiz muguras dēvēja faktiski visviet, dažkārt pat iekliedzot to viņai tieši sejā. Reiz oficiālas vizītes laikā Itālijā Eva vaļējā automašīnā brauca pa Milānas ielām kopā ar atvaļinātu admirāli, kurš bija viņas pavadonis šajā braucienā. Sadzirdējusi satracinātā pūļa izsaucienus, Eva esot uzrunājusi ceļabiedru: “Vai dzirdējāt? Viņi mani vēl sauc par mauku!” Admirālis esot rāmi atbildējis: “Viņus var labi saprast, kundze. Piemēram, es 15 gadus neesmu bijis jūrā, bet ļaudis mani joprojām sauc par admirāli…”
