Protu skaļi klusēt. Intervija ar dzejnieci Intu Svažu 4
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Inta Švaža ir no Saldus puses, pašlaik dzīvo Brocēnos. Pēc izglītības skolotāja, bet dzīves līkloči aizveduši darbā Oskara Kalpaka muzejā.
Noturīga Intas nodarbošanās – drīzāk hobijs – ir projektu rakstīšana un īstenošana, pārsvarā biedrību darbā. Inta vada biedrību “Saldus saulesstīga”, kur apvienojušies Saldus un Brocēnu puses literāti, darbojas biedrībās “Mantinieki” un Brocēnu mazpulkā. Organizējusi mācības radošajiem un rakstošajiem, tikšanās ar rakstniekiem un dzejniekiem, piesaistījusi finansējumu literāriem pasākumiem un kopkrājumiem. Biedrība “Saldus saulesstīga” izdevusi pašu kopkrājumu “Mūsu saulesstīga”, bet 2022. gada izskaņā tapusi grāmata “Saldus novads dzejā un prozā”, kurā ar saviem darbiem piedalījās lielāks skaits autoru, un ne tikai no Saldus apkārtnes.
Inta pati raksta jau kopš pamatskolas laikiem. Augstskolā pasniedzējs Hermanis Paukšs iedrošināja rakstīt ludziņas skolu teātriem, veiksmīgi piedalījusies skolu teātru lugu konkursos. Autores ludziņas iekļautas divos “Zvaigznes ABC” izdotos kopkrājumos, stāsti publicēti žurnālā “Ievas Stāsti”. Pavisam drīz Valtera Dakšas izdevniecībā iznāks Intas Švažas debijas dzejas krājums “Nepasakāmi vārdi”.
– Tu esi tipisks klusais ūdens – bez trokšņa paveic lietas, kas veido Saldus novada kultūrvēsturi. Kāpēc tev tas ir svarīgi?
I. Švaža: – Man ir svarīgi darīt kaut ko, kas cilvēkus ceļ garīgi. Kaut pa pilienam, pa solītim. Dzīve taču nav tikai ēšana, dzeršana, gulēšana, – ir arī skaistā un vērtīgā garīgā pasaule – tas, ko mēs varam dot citiem, nevis pieprasīt savam labumam. Jā, es neprotu skaļi kliegt, protu skaļi klusēt. Tāpēc rakstu projektus pati un palīdzu citām biedrībām.
– Tavs topošais krājums ir kā intīma dienasgrāmata, kurā ielūkojies lasītājs. Šis dvēseles kailums tev ir kā pašterapija vai dzejnieka agregātstāvoklis?
– Kāpēc viss ir tieši tā, man nav ne jausmas. Varbūt bija kaut kas jāizraksta no sevis ārā, lai tiktu tālāk. Varbūt tas ir punkts, lai sāktu ar jaunu rindkopu, jaunu teikumu un lielo sākuma burtu.
– Kā nonāci pie sava izdevēja, kāpēc neizvēlējies “samizdata” ceļu, kas nešaubīgi ir vieglāks?
– Valteru Dakšu pazīstu jau sen – no tā laika, kad viņa galvenā rūpe bija grāmatu krāšana. Priecājos, ka viņš piekrita būt par manas grāmatas izdevēju. Neko no sevis rakstītā neuzskatu par ideālu un pareizu un absolūti neuzskatu, ka pati spēju izvērtēt savus dzejoļus, vēl aizvien visu tikai mācos. Taču man ir svarīga kvalitāte, tāpēc meklēju neglaimojošu skatu no malas, iedziļināšanos, atbalstu. Noteikti ar rediģēšanu vairāk nodarbošos, kad man būs māja jūras krastā un varēšu rakstīt un rakstīt …
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Intas Švažas debijas krājuma manuskriptā. Tas ir viegli uztveramā manierē uzrakstīts romāns dzejā – nepiepildītu attiecību un sevis analīze, nebaidoties atklāt šīs anatomijas vājās vietas.
PROTAMS, IR BAIL
solis otra virzienā,
tas milzu attālums –nieks patiešām sīkums;
miljons jūdžu tepat blakus esot,
nav bijis robežu, ir tikai robežstabi.
bet ja nu nesanāk
galaktikas bedres pārvarēt,
ievilkt elpu, aizskaitīt līdz desmit,
lēkt!
un vienalga, kas tur būs pēc tam –
klusēšanas ciņi,
padošanās plūdi,
vieglums.
baiļu suņus pieradināt grūti,
vēl varu bēgt.
ŠODIEN
tu mani
uzar kā zemi
cilā velēnu
saknes
un dziļāk
ļaujos
zinu ir jāsēj
un ziedēt ir jāsāk
aplami sāp
visi tie rētu veļi
līdz nosmaržo uzartā zeme
un pa to pašu ceļu
mani aizbēgušie sapņi
cits pēc cita
mājās pārnāk
LAI ATPŪŠAS VĀRDI UN TEIKUMI
tikmēr uzarsim zemi
pa vienai kopā lasīsim sēklas
no jauna vagā liksim un kad būs apsēts viss lauksgaidīsim vai dīgs beidzot rimtais sējums ar klusumu aplaistīts
MAIGI KĀ BĒRNU
tava svētdienas rīta balssmani ietin atpakaļ segāar mazu laimīšu rakstiem,ko gadiem ilgi vēl lasīt.
tur ir stāsts par siltumu saujās, par kopīgu pankūku šķīvi, –
un to, kas man azotē paslēpies –
sirds, ko nu jau tu zini.
tur mana pietura, pieturvieta,tu mani pieturi, turi, jā – cieši,es tev neprasu iečukstēt, kāpēc, un pat nevajag zināt tik tieši.
TU TIKAI PASAKI, KA…
viss būs labi, –
ziedēs no jauna pienenes visās pļavās
pēc tam, kad būs plaukuši sētas stabi.
es tam drīkstēšu ticēt tik ilgi,
cik augstu līdz debesīm uzaugusi,
garā pupa zīmēs mākoņos reibušu smilgu.
