Vāc parakstus 60
Portālā “manabalss.lv” joprojām tiek vākti paraksti iniciatīvai “Par darbu jauniešiem bez krievu valodas prasmēm”. Iniciatīvas autors uzskata, ka Darba likumā nepieciešams precizēt, kādos gadījumos svešvalodas prasmes ir “pamatoti nepieciešamas”. “Pašlaik svešvalodu prasmi darba devēji izvirza automātiski, nepadomājot, vai tas patiešām ir vajadzīgs. Diskriminācijas definīcijā ietilpst arī valoda,” teikts parakstu kampaņas pieteikumā. Taču ar parakstu vākšanu šai iniciatīvai īpaši neveicas. Gada laikā tā savākusi tikai apmēram 3300 balsu no 10 000 nepieciešamajām, lai to varētu iesniegt Saeimai.
Viedokļi
Nils Ušakovs, Rīgas domes priekšsēdētājs (“Saskaņa”): “Darba tirgus ir nežēlīgs, un konkurence tajā ir smaga. Krievu valodas zināšanas, tāpat kā citas prasmes, piemēram, autovadīšana vai datora lietošana, var noderēt šajā konkurencē. It īpaši komunikāciju nozarē. Tā ir katra cilvēka izvēle – ja gribi atrast labu darbu, tad jāmāk iegūt papildu prasmes.”
Ilze Viņķele, Saeimas deputāte (“Vienotība”): “Es savulaik neatbalstīju Darba likuma grozījumus, kas aizliedz nepamatoti prasīt svešvalodu zināšanas. Man šī norma tolaik šķita deklaratīva, kas darba meklētājus nekādā veidā nepasargā no diskriminācijas. Ir gandrīz neiespējami noteikt, kas ir “pamatotas prasības”. Nevar izslēgt, ka kāds darba devējs valodas prasības izmanto kā ideoloģisko ieroci personīgo simpātiju vai antipātiju apmierināšanai. Pat ja tā ir, tad darba roku trūkums drīzumā liks darba devējiem šādas nepamatotas prasības pārskatīt.”
Vineta Poriņa, Darba likuma grozījumu autore: “Likuma grozījumi tapa, lai cilvēkiem, kuri saskārušies ar lingvistisko diskrimināciju darba meklējumos, dotu instrumentu savai aizstāvībai. Šī norma noteikti nav deklaratīva, bet diemžēl jāatzīst, ka tā patiešām tiek reti izmantota. Manuprāt, tas tādēļ, ka daudzi nemaz nav informēti par šādu iespēju. Tāpat arī latviešu mentalitāte biežāk liek samierināties ar pārkāpumiem un meklēt darbu citur, nevis kopā ar juristiem cīnīties par savu taisnību. Varbūt panta redakcija nav pati veiksmīgākā, bet atgādināšu, ka arī šis mērenais kompromisa variants saskārās ar lielām iebildēm no politisko oponentu puses. Vēlos arī precizēt, ka likumā nav runa par latviešu pasargāšanu no nepamatotām krievu valodas prasībām, bet gan par jebkuras tautības cilvēka pasargāšanu no jebkādas svešvalodas nepamatotas prasīšanas.”
Velga Slaidiņa, darba tiesību speciāliste: “Svešvalodu zināšanu prasība darba devējiem ir tāda kā modes lieta jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad visur tika prasīta angļu valoda. Tagad angļu valodu visi esam daudzmaz apguvuši un šādas problēmas nerodas, bet ar krievu valodas prasībām situācija kļūst problemātiska. Neesmu veikusi pētījumu, bet, neoficiāli runājot ar darbiniekiem, esmu pārliecinājusies, ka krievu valodu vairāk prasa nevis kā prasmi darbam, bet tādēļ, lai darba devējam, kas runā krieviski, būtu ērtāk izrīkot darbiniekus.”
