Proti tikai latviešu valodu? Nederi pat par gaļas izcirtēju! 60
Pirms trīs gadiem Saeima grozīja Darba likumu, iekļaujot tajā aizliegumu darba sludinājumos prasīt kādas konkrētas svešvalodas prasmi, ja attiecīgo pienākumu veikšanai tā nav patiešām nepieciešama. Tomēr, kā ikviens var pārliecināties, atverot kādu darba sludinājumu portālu, šī norma dzīvē nedarbojas, jo svešvalodas tiek prasītas pat melnstrādniekiem. To pierādījis arī LU Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) Komunikāciju studiju programmas studentu pētījums.
Šā mācību gada sākumā studenti sadalījušies četrās grupās un izvēlējušies lomas – daļa uzdevās par latviešiem, kas māk tikai valsts valodu, bet citi – par cittautiešiem, kas zina tikai krievu valodu. Katra grupa strādāja ar kādu no darba sludinājumu portāliem, apzvanot tos piedāvājumus, kur mazkvalificētiem darbiem tika prasītas valodas zināšanas.
[wrapintext][/wrapintext]
Piemēram, Lelde, kas krieviski patiešām nerunā, zvanījusi, lai pieteiktos par trauku mazgātāju – tur darba devēja pati runājusi tikai krieviski, bet labprāt aicinājusi darbā arī tikai latviski runājošo meiteni. Citās vietās gan nav tā veicies. “Mēģināju divos uzņēmumos pieteikties par gaļas izcirtēju. Vienā man pieklājīgi paskaidroja, ka nevar paņemt, jo pārējais kolektīvs runājot tikai krieviski un man būšot problēmas saprasties. Otrā vietā jau telefona sarunas laikā darba devējs pieprasīja pāriet uz krievu valodu. Kad skaidroju, ka to nemāku, viņš vienkārši mani rupji nolamāja un nometa klausuli,” atstāsta studente.
Savukārt Roberts krieviski runā diezgan brīvi, bet ne bez akcenta. Tādēļ viņš eksperimentā uzdevies par gruzīnu, kurš meklē darbu Latvijā. Izrādās – valsts valodas nezināšana darba meklējumos vispār nebūtu šķērslis: “Zvanīju uz četrām piecām vietām par dažādiem vienkāršiem fiziskiem darbiem. Atteikumu saņēmu vienīgi Ieslodzījuma vietu pārvaldē, kur pieteicos par cietuma uzraugu. Tas arī loģiski, jo tā tomēr ir valsts iestāde. Savukārt pārējās vietās bija gatavi mani pieņemt arī bez latviešu valodas prasmes. Vienā vietā darba devējs pat atbildējis, ka pats arī nezinot valsts valodu, bet bez tās mierīgi varot iztikt. Arī cits darba devējs latvietis pārgājis uz krievu valodu un paskaidrojis, ka viņam galvenais, lai es mācētu uzlikt flīzes.”
Arī Sabīne zvanīja, izliekoties, it kā nezinātu latviešu valodu. “Čili picā” viņa saņēma atteikumu, jo oficiants bez latviešu valodas nederēšot. Taču interesanta pieredze bija kādā uzņēmumā, kas organizē produktu prezentācijas. “Pirms tam šim darbam pieteicās grupas biedri, kas runāja tikai latviski, bet viņiem atteica, jo vajagot zināt abas valodas. Es piezvanīju un teicu, ka māku tikai krieviski, man gan piedāvāja darbu, jo Latvijā esot reģioni, kur runā tikai krieviski.”
Liene, kas tēloja, ka neprot krievu valodu, pārliecinājusies, ka nereti darba devēji valodas prasības sludinājumiem pievieno tikai ieraduma pēc. “Zvanīju, lai pieteiktos uz konditores vietu, un sarunas laikā pajautāju, kādēļ jāzina krievu valoda. Uzņēmuma pārstāve pie telefona brīnījās, ka šim sludinājumam pievienotas svešvalodu prasmes,” stāstīja jauniete. Otrs iemesls prasībām varētu būt tas, ka paši darba devēji pārvalda tikai krievu valodu un tādēļ izvēlas darbiniekus, kas runā krieviski. “Bija vietas, kur piezvanīju pēc sludinājuma un darba devējs ne vien nerunāja latviski, bet arī neko nesaprata un atdeva klausuli kādam citam,” teica Liene.
Kopumā studenti zvanījuši uz vairāk nekā 80 uzņēmumiem. Kaut gan sākotnēji šķiet, ka vieglāk darbu būtu atrast tiem, kas māk krievu valodu, nevis latviešu, kopējais rezultāts tomēr esot apmēram puse uz pusi.
