Juris Lorencs: Ja liberālajā Rietumu sabiedrībā dažviet ir atļauta eitanāzija vai asistēta pašnāvība, tad kāpēc gan neļaut slimot ar Covid-19? 2
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā nedēļas nogalē pasaulē notika vairākas lielas protesta demonstrācijas. Ģeogrāfija visai plaša – no Amerikas rietumu krasta (Portlenda) līdz pat Eiropai (Parīze, Berlīne, Minska) un Krievijas Tālajiem Austrumiem (Habarovska, Vladivostoka).
Tas varbūt nebūtu nekas jauns vai īpašs, ja vien šie protesti neiezīmētu vairākas jaunas politiskas, pat kulturālas robežšķirtnes gan planetārā, gan atsevišķu valstu mērogā.
Berlīne, 1. augusts. Milzīga demonstrācija pilsētas centrā blakus Brandenburgas vārtiem, tajā piedalās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Pasākuma organizētāji to bija nodēvējuši par “Brīvības dienu”.
Cilvēki protestē pret Vācijas valdības ieviestajiem mēriem Covid-19 pandēmijas ierobežošanai.
Manifestācijas dalībnieki uzvedas visai izaicinoši, netiek ievērota distance starp cilvēkiem (kas Vācijā noteikta 1,5 metru robežās), tāpat tikai retais ir uzvilcis sejas masku. Skan paradoksāli, bet tas, par ko patiesībā iestājās šie demonstranti, – par brīvību slimot.
Patiešām – ja liberālajā Rietumu sabiedrībā dažviet ir atļauta eitanāzija vai asistēta pašnāvība, tad kāpēc gan neļaut slimot ar Covid-19? Vēl kāda īpatnība – šī bija pirmā demonstrācija Vācijas vēsturē, kur galēji labējie (partija “Alternatīva Vācijai”, neonacisti) soļoja kopā ar galēji kreisajiem, dažādām anarhistu grupām un vakcīnu pretiniekiem.
Pa vidu šim plašajam politiskajam spektram – pandēmijas nogurdināti mērenu uzskatu cilvēki, kuriem apnikusi sociālā distancēšanās, aizliegumi, prasība valkāt maskas. Kuri zaudējuši darbu, ienākumus, iespēju dzīvot “kā parasti”, atpūsties un ceļot.
Bet iesim tālāk uz austrumiem, uz Baltkrieviju. Laikā pirms 9. augustā paredzētajām prezidenta vēlēšanām šī valsts piedzīvo vēl neredzētu politisko aktivitāti.
Opozīcijas kandidātes Svetlanas Tihanovskas priekšvēlēšanu mītiņi uzstāda vienu rekordu pēc otra.
Izskan prasības pēc lielākas demokrātijas, pēc sen nobriedušām saimnieciskām un politiskām reformām. Pēc attiecību sakārtošanas ar Rietumiem un Krieviju. Taču tas vēl nav viss. Viens no pārmetumiem Lukašenko – ka Baltkrievijas varas iestādes nav ieviesušas valstī stingrus Covid-19 ierobežošanas pasākumus.
Atgādinājumam – Baltkrievija un Zviedrija bija vienīgās valstis Eiropā, kas neieviesa obligātu karantīnu, kur ne uz brīdi neapstājās sabiedriskā dzīve un turpinājās publiski pasākumi. Mediķu domas par šo rīcību joprojām nav viennozīmīgas. Daļa to uzskata par kļūdainu, citi – par veiksmīgu.
No sausas statistikas skatpunkta raugoties, gan Vācija, gan Baltkrievija uz citu Eiropas valstu fona ir veiksmes stāsti.
Vācijā reģistrēti vidēji 110 Covid-19 izraisīti nāves gadījumi uz vienu miljonu iedzīvotāju, Baltkrievijā (ja var ticēt statistikai) – vien 60.
Salīdzinājumam: Francijā – 460, Itālijā – 580, Spānijā – 600, Apvienotajā Karalistē – 680, Beļģijā – 850. Un tas par spīti iziešanas aizliegumiem, maskām un karantīnām! Latvijā reģistrēti 17 nāves gadījumi uz vienu miljonu, kas ir īpašs, līdz šim vēl neizpētīts gadījums.
Sausais atlikums ir šāds – gan Vācijas, gan Baltkrievijas piemēri liecina, ka cilvēki var būt neapmierināti gan par, viņuprāt, pārāk stingriem karantīnas pasākumiem, gan tieši pretēji – par to iztrūkumu. Ka pat politiķiem, kuri būs veiksmīgi tikuši galā ar Covid-19 epidēmiju, jārēķinās ar nepopularitāti un vēlētāju novēršanos.
Mēs dzīvojam laikā, kur zūd atšķirība starp kreisu, labēju un liberālu politiku. Tā vietā politiskajā dienaskārtībā parādās jaunas vērtības – klimata pārmaiņas, minoritāšu tiesības, dzīvnieku labturība, attieksme pret vēsturi, pret vakcinēšanos utt. Pēdējā laikā tām pievienojusies arī Covid-19 problemātika.
Ja pandēmija turpināsies un vienlaikus netiks atrasta vakcīna, tad arī attieksme pret vīrusu kļūs par svarīgu tēmu jebkurā vēlēšanu kampaņā. Bet iesim tālāk, uz Krieviju. Tālajos Austrumos, Habarovskas pilsētā jau gandrīz mēnesi nenorimst protesti.
Sākotnējās prasības pēc tiesiskuma gubernatora Sergeja Furgala lietā jau pāraugušas politiskās prasībās Kremlim.
Un tagad pārcelsimies pāri Klusajam okeānam, uz Portlendu Oregonas štatā, kas ir Habarovskas sadraudzības pilsēta. Tur jau vairāk nekā divus mēnešus (precīzāk – kopš Džordža Floida nāves 25. maijā) turpinās nemieri, kas ik pa brīdim pāriet ielu grautiņos, laupīšanās un valsts varas simbolu apgānīšanā.
Aizvadītajā nedēļā internetā parādījās skati ar demonstratīvu Bībeles un ASV karoga dedzināšanu, pie Portlendas pilsētas Tiesu pils anarhisti no kustības “Antifa” pat bija aizsvilinājuši asiņainu cūkas galvu.
Kā pretstats tam – protesti Baltkrievijā un Krievijā, kas ir miermīlīgi, disciplinēti un organizēti. Un tā ir labā ziņa – izrādās, ka arī autoritāru sabiedrību iekšienē var izaugt demokrātiski, racionāli noskaņoti un patstāvīgi domājoši cilvēki. Tādi, no kuriem “vecās demokrātijas” var tikai pamācīties.
