Protesta forma jāizvēlas atbilstoši šodienas situācijai 0
Tāpat kā dziesmotās revolūcijas laikā, šoziem cīņā par līdzīgiem tiešmaksājumiem mūsu zemnieki centās piesaistīt pasaules uzmanību, dziedot dziesmas pie eirobirokrātu durvīm. To, liekas, pamanīja vien Latvijas televīzija. Secinājums vienkāršs – protesta forma jāizvēlas atbilstoši šodienas situācijai.
Atmodas laikā Baltijas republikas bija pasaules uzmanības centrā un mūsu vēlmi izrauties no grūstošās Padomju Savienības atspoguļoja visi lielākie Rietumu televīzijas un radio kanāli. Ārzemju presē vai katru dienu bija publikācijas par notikumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Toreiz, miermīlīgi dziedot, mēs stājāmies pretī padomju armijai, un šī Sprīdīša stabulītes pūšana, cīnoties ar milzi Lutausi, visai pasaulei lika aizturēt elpu. Mums gribēja palīdzēt, Rietumu sabiedriskā doma bija mūsu pusē. Toreiz patiešām pietika ar dziedāšanu.
Šodien mūsu problēmas ir vienīgi mūsu pašu, pasaules raidorganizāciju kameras nav pagrieztas pret mūsu mīļo dievzemīti. Vārās Austrumi, parādu jūgā slīkst Grieķija, ar bezdarbu cīnās Spānija, no Eiropas Savienības grib distancēties Anglija. Kuram laiks pievērsties Latvijas sāpei, kam prātā ienāca gaišā doma, ka pietiks padziedāt un visi metīsies mūs žēlot? Atmodas laiks sen beidzies, laipni lūgti patiesajā dzīvē. Realitāte ir skaudra – nākamo septiņu gadu Eiropas Savienības budžetā mums atvēlēta pēdējā vieta. Pelnīti vai nepelnīti, bet jāsaprot viens – dalot naudu, katram savs krekls tuvāks. Par to lielvalstis cīnās ar zobiem un nagiem, bet mēs gaidām, lai “lielie puiši” nāk un lāpa mūsu netīro pakulu krekliņu.
Skaidrojot radušos situāciju, interesanta ir Latvijas valstsvīru retorika. Ministru prezidents uzstāj – lauksaimniekiem piešķirts tik un tik latu vairāk, tas panākts, neskatoties uz kopējo ES budžeta samazināšanu. Premjerministrs var sist sev uz pleca, kamēr roka notirpst, bet atslēgas vārds tomēr cits – PĒDĒJIE! Kā bijām pēdējie, tā palikām pēdējie.
Pretēji pašapmāna pilnajiem paziņojumiem televīzijā pirms došanās uz Briseli. Ko tik smaidošie un lauksaimniekus pārstāvošie ierēdņi zilajā ekrānā nesolīja! Eiropa mūsu sāpē ieklausīsies, kopā izdarīts milzu skaidrošanas darbs, un visiem ir tāda laba priekšnojauta. Ja vēl nedaudz padziedāsim, tad uzvara nodrošināta. Atgriežoties no Briseles, pašu nevarība tiek pasniegta kā viedums, kā atbildīgu politiķu domāšana. Ja nebūtu piekrituši būt pēdējie, tad atņemtu i to pašu mazumiņu. Tad cilpa kaklā, jo, pateicoties tam mazumiņam, mēs vispār šajos grūtajos laikos vēl elpojam. Pašiem taču nekā nav! Mūžīgais kalpu sindroms – nekaitināsim kungu, citādi vēl atņems pēdējo, labāk ar mieru, gudrāk ir paklusēt.
Skolā, kaļot no galvas Viļa Plūdoņa poēmu “Atraitnes dēls”, neiedomājos, cik aktuāli dzejnieka vār-smas skanēs pēc gadiem. Jauneklis solījās atgriezties no Pēterpils un sēdināt savu veco māmuļu pie bagātīgi klāta dzīru galda. Dzīvē daudz pieredzējusī māte skumji atteica:
“Dzīvē uz dzīrēm, dēls, biju jau es,
Un tie tur ēda un dzēra, un smēja.
Dzīvē uz dzīrēm, dēls, biju jau es,
Manim bij jāsalkst no tālienes.”
Tāpēc man simpātiska liekas akcija ievērot ES prasības par četrdesmit diviem procentiem, atbilstoši tiešmaksājumu nevienlīdzībai. Nedaudz huligāniski, bet ko no pēdējā paņemsi? Ak, jā, vēl to mazumiņu.
