Monika Zīle: ES iekavētie centieni pretoties Krievijas impēriskajai politikai 21
Nopietnas mediju aģentūras ziņo, ka Eiropas Savienības (ES) Ārlietu dienestam līdz jūnija vidum jāizstrādā stratēģiskās komunikācijas rīcības plāns Krievijas dezinformācijas kampaņu apturēšanai.
Dokumenta saturu atspoguļo tā mērķu īsa definīcija: atbalstīt mediju brīvību un Eiropas vērtības Krievijā. Pēc būtības pareizi. Bet paliek divi jautājumi. Viens par taktiku – kādā veidā ES plāno stimulēt mediju brīvību Krievijā, kur pēdējos gados pieņemtie likumi jebkura (intelektuāla, finansiāla u. tml.) no citas valsts nākuša atbalsta saņēmējam diktē iegrāmatošanos “ārzemju aģentu” reģistrā ar visām izrietošajām sekām? Otrs jautājums vispārīgāks: kāds spēks liks atzinīgi uzlūkot Eiropas vērtības valstī, kur 87 procenti sabiedrības atbalsta prezidentu Vladimiru Putinu un viņa impērisko politiku?
Diemžēl plāns ir novēlots un tagad Eiropas prātojumi, kā ierobežot Kremļa informatīvās kampaņas, izskatās pēc naiva mēģinājuma bez treniņa ielēkt pilnā gaitā braucošā vilcienā, teica savulaik par disidentismu vajātais rakstnieks Viktors Jerofejevs, pirms dažām dienām īpašā viesa statusā uzstājoties radiostacijā “Eho Moskvi”. Piebilstot – kamēr Eiropas Savienība komfortabli diskutēja par multikulturālu sabiedrību un smalkām demokrātijas šķautnēm, Krievija beidzamajos piecpadsmit gados mērķtiecīgi būvēja propagandas ražošanas uzņēmumus pēc Josifa Staļina savulaik definētā principa: ideoloģijas vajadzībām nedrīkst skopoties. Patlaban Kremlim ir gan augstas klases plaši sazarots propagandas mehānisms, gan ļoti dāsni atalgots tā apkalpojošais personāls, kurš līdz šim vienmēr precīzi uzminējis, ko sabiedrība vēlas patērēt. Tā kā Krievijā nav atzīstamu labklājības celšanas rādītāju, tad ļoti labi darbojas pagātnes varenības mīti. Caur propagandas mašīnas filtriem izlaistais Staļina tēls, nu smalki attīrīts no 1937. gada represiju zvērībām, strauji atdzimst “stingrās rokas” dievības tēlā, kas iemācītu Eiropu klanīties Krievijai. Vairāku pilsētu pašvaldībās jau saņemti sabiedrisko organizāciju iesniegumi ar lūgumiem pievērsties Staļina nopelnu godināšanai. “Ar šo atjaunoto Staļinu tagad esam izvaroti pakaļā,” sacīja V. Jerofejevs viņam piemītošajā parupjajā tiešumā.
Kā pamatojums rakstnieka sacītajam ir jau gada sākumā izskanējusī vēsts par vienīgā politisko represiju muzeja “Perm36” slēgšanu. To 1996. gadā atvēra Permas apgabala Čusovskas rajonā, kur līdz pat 80. gadu beigām atradās stingra režīma labošanas darbu kolonija īpaši smagos noziegumos pret valsti apsūdzētajiem politieslodzītajiem. Piedzīvojis starptautisku atzinību un gandrīz jau nonācis UNESCO aizsargājamo memoriālu sarakstos, pērn muzejs strauji mainīja kursu. Vietējā vara vispirms tam atteica finansējumu, tad nomainīja vadību un visbeidzot, ieklausoties kara un darba veterānu organizāciju balsīs, pieņēma lēmumu pārveidot ekspozīciju. Turpmāk tā būs veltīta… Krievijas sodu izciešanas sistēmai. Lai virziena krasā mainība izskatītos pamatota, roku pielika NTV televīzijas kanāls – sižetā “Piektā kolonna” par politisko represiju muzeju izteicās bijušās kolonijas apsargi, vienbalsīgi uzsverot: muzeja ekspozīcija attaisno fašismu…
Nesen M. Gorbačova fondā Maskavā notika “pārbūves un atklātuma” sākšanās trīsdesmitgadei veltīta konference, kurā pazīstamais televīzijas dokumentālo raidījumu autors un vadītājs Leonīds Parfjonovs ironizēja par tēmu “Vai Krievijā nepieciešama žurnālistika?”. Viņaprāt, sabiedrība vairs nepieprasa tagadnes notikumu iztirzājumu un atklātas šaubas par politisko kursu – pilnīgi pietiek ar “dižo pagātni” un Krievijas īpašās lomas uzsvariem.
