Juris Ciganovs: Krievijā iznākusi kārtējā grāmata par Baltijas “brīvprātīgo” pievienošanos 35
Vēstures mūza dažreiz kalpo ne tikai cilvēku izglītošanai un izklaidēšanai, bet arī vairāk vai mazāk varas alkstošo politisko aprindu prasību apmierināšanai. Piemēram, lai attaisnotu vienas valsts teritoriālās prasības pret svešiem zemes gabaliem. Visi taču atceras pavisam neseno pagātni, kad Krievija bazūnēja par to, ka Krima vienmēr bijusi krievu zeme. Vēsturnieki nebija pēdējie cilvēki šajā skaļajā propagandas kampaņā. Par Padomju Savienības atgriešanos “vēsturiskajās teritorijās” savā jaunākajā grāmatā “Baltijas placdarms 1939–1940” vēsta arī mūsu pusē pazīstamais Krievijas vēsturnieks Mihails Meltjuhovs. Grāmatas apakšnosaukums ir ļoti daiļrunīgs: “Padomju Savienības atgriešanās Baltijas jūras krastos”.
2002. gadā minētais vēsturnieks savā iepriekšējā grāmatā “Staļina garām palaistā iespēja” pirmo reizi publicēja atsauces uz dokumentiem, kas pierādīja, ka gan 1939. gada rudenī, gan 1940. gada vasarā PSRS gatavoja militāru iebrukumu Lietuvā, Latvijā un Igaunijā gadījumā, ja šīs valstis nepiekristu padomju spiedienam. Tāpat ļoti detalizēti bija aprakstīta sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstīs, faktiski pierādot, ka uzsākta šo zemju militāra okupācija. Pēc iepriekšējās grāmatas konteksta bija jaušams, ka šādu PSRS rīcību Meltjuhovs ne par ko labu neuzskata. Tagad Meltjuhova kunga pilsoniskā apziņa augusi, un savā jaunākajā grāmatā Krievijas vēsturnieks veltījis pūles, lai, pamatojoties uz līdzīga rakstura dokumentiem, mēģinātu attaisnot okupāciju kā Padomju Savienībai “likumīgi piederošo” Baltijas valstu teritorijas atgriešanu. Gan grāmatā, gan intervijās plašsaziņas līdzekļos Meltjuhovs apgalvo, ka nevar runāt ne par kādu okupāciju, jo “neviens šīs valstis neieņēma bez pašu valstu ziņas”, proti, mēs, baltieši, paši esam paprasījuši, lai likvidē mūsu neatkarību. Baltijas valstu diktatoru valdības tauta neesot atbalstījusi, un plašas tautas masas (kas, starp citu, esot dzīvojušas nabadzībā un trūkumā) sarkano armiju esot sagaidījušas ar cerībām, ka nu dzīvot kļūšot labāk. Arī 1940. gada “vēlēšanas” esot pirmās brīvās un patiesi demokrātiskās šo valstu pastāvēšanas vēsturē. Vārdu sakot, citējot pieminēto vēsturnieku: “Visi baltiešu autoru un viņu Krievijas līdzskrējēju spriedumi par okupācijas tēmu ir tikai viņu fantāzijas augļi un tiek lietoti tikai propagandas īstenošanai.” Tā, lūk!
Arvien vairāk un vairāk mūsu austrumu kaimiņvalsts vēsturnieku retorikā atgriežas padomju laikā dzirdētas frāzes un intonācijas. Par to, ka neatkarīgo Baltijas valstu pievienošana bijusi “objektīva” nepieciešamība Padomju Savienības aizstāvībai pret agresīvo Vāciju vai arī ka iekļaušana PSRS nākusi par labu pašiem iekļautajiem.
Ja nu var runāt par kādu noderīgu informāciju no Meltjuhova grāmatas, tad jāpiemin detalizēti aprakstītā sarkanās armijas vienību dislokācija un gatavošanās Baltijas valstu ieņemšanas militārajai operācijai.
