Juris Pūce: Dzīve laukos ir izvēle, ne neveiksme 26
Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis intervijā žurnālam “Sestdiena” izteicis viedokli, ka cilvēkiem nevajadzētu dzīvot laukos, jo tas valstij izmaksā pārāk dārgi.
Nevienam nav noslēpums, ka atrast darbu laukos ir daudz grūtāk nekā pilsētā. Rūpniecība, lauksaimniecība un mežsaimniecība kļūst arvien vairāk mehanizēta, līdz ar to pakāpeniski izzūd daudzas līdz šim pierastas un tradicionālas darbavietas. Cilvēki, kas nespēj vai nevēlas pielāgoties pārmaiņām, kļūst atkarīgi no valsts pabalstiem, un ar katru gadu viņu iespējas iekļauties darba tirgū samazinās. Tomēr nosaukt lauku iedzīvotājus par “atpalikušu un viegli ietekmējamu elektorātu”, kuriem no valsts tiek “atmesti kādi kauliņi”, ir krietni pārspīlēti un vīzdegunīgi. Dzīvot reģionos arvien biežāk kļūst par cilvēku apzinātu izvēli, nevis likteņa piespēlētu neveiksmi, kā to var nojaust no Ģirta Rungaiņa visai kategoriskajiem apgalvojumiem.
Ģirts Rungainis, iespējams, apzināti sabiezina krāsas un skatās uz lauku apdzīvotību tikai no klasiskās ekonomikas struktūras apsvērumiem, nevērtējot tās izmaiņas, kas notiek cilvēku paradumos un vēlmēs. Attīstītajā un modernajā pasaulē strauji pastiprinās patērētāju vēlme pēc vienkāršām un dabiskām lietām, sākot no tīrā zemē auguša tomāta līdz stabilam ozolkoka galdam. Lokālpatriotisms vairs nav tikai pilsētu svētki vai līdzi jušana LTV erudīcijas šovā “Latvijas novadu cīņas”, bet arī ekonomiska rakstura izvēle – principiāli atbalstīt vietējos, zaļos vai sev zināmos ražotājus. To apliecina aizvien attīstītākās bioloģiskās bodītes un tirdziņi, ekoloģiskās pārtikas stendi lielveikalos, pieaugošais mazo ražotāju skaits un lokālās izcelsmes preču un pakalpojumu plašais klāsts. Pietiekami liela Latvijas iedzīvotāju daļa vēlas dzīvot veselīgāk, mierīgāk un tuvāk dabai – visu to, ko grūti piedāvāt lielpilsētām.
Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstība reizē ir devusi arī milzīgas priekšrocības dzīvei ārpus pilsētas. Daudzu profesiju pārstāvji paveikto darbu var nogādāt vajadzīgajā vietā, izmantojot internetu, bet brīvos brīžus veltīt pastaigai mežā, dārza darbiem vai kazas slaukšanai. Tendenci tiekties dzīvot piepilsētā, mazpilsētā vai pat laukos, bet saglabāt profesionālas saiknes ar Rīgu vai kādu citu no lielākajām pilsētām var novērot jau pēdējos 20 gadus. Tagad tas sāk kļūt arvien ērtāk un vienkāršāk. To pierāda masveidīgā Pierīgas teritorijas izplešanās un arī tādi fenomeni kā Cēsis vai Kuldīga, kuras par dzīvesvietu izvēlas pat līdz šim pārliecināti rīdzinieki. Lai turpinātu veicināt lauku apdzīvotības stabilizēšanos, valstij būtu jāveic atbilstoši ieguldījumi – galvenokārt transporta infrastruktūrā, sakārtojot izslavēti bēdīgos Latvijas ceļus un pasažieru starppilsētu satiksmi.
Neskatoties uz to, ka lauku apdzīvotība tuvākajās desmitgadēs drīzāk stabilizēsies, jāpiekrīt Rungaiņa kungam, ka tas nenozīmēs strādājošo skaita pieaugumu tieši lauksaimniecības vai mežsaimniecības nozarē. Šajās nozarēs turpināsies aizvien efektīvāka saimniekošana, kas drīzāk prasīs mazāku skaitu darbinieku, bet augstāk izglītotus. Lauku apdzīvotība nākotnē būs atkarīga no tā, cik strauji Latvijas ekonomika spēs absorbēt tehnoloģiju progresu, un ļaus šīs iespējas izmantot Latvijas iedzīvotājiem dažādās valsts daļās. Šobrīd tendences pēc iepriekšējo gadu ilgas lejupslīdes un iedzīvotāju izceļošanas uz ārvalstīm izskatās cerīgas, un viss liecina par to, ka arī nākotnē būs cilvēki, kas joprojām gribēs dzīvot un strādāt laukos. Turklāt laukos un mazpilsētās pilnvērtīgi strādās jaunie, 21. gadsimta ekonomikā integrētie, ja vien valsts necentīsies tam radīt kādas mākslīgas barjeras.
