“Pēdējos desmit gados Latvijas galvaspilsēta tika pārvērsta par maskaviešu iebraucamo sētu ar atbilstošu kultūru” – Līcīša feļetons 47
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdzīgi kā latvāņi un citi parazitējoši augi ierodas pārņemt Latvijas floru, tā arī valsts okupācijas periodā notikusi liela ieceļotāju cittautiešu invāzija, īstenojot projektu LPSR.
Lai piepildītu apkārt mutuļojošo dzīvi ar jaunu saturu un ideoloģiju, viens no pirmajiem pasākumiem un okupētājvaras arhisvarīgiem uzdevumiem bija ielu pārdēvēšana, aizvācot vecos, savu laiku nokalpojušos un kaitīgos nosaukumus, dodot pareizākus jaunvārdus. Kur dzirkstīja tautas asprātība un izdoma, Vecrīgā nosaucot ielas pēc amatu piederības – Aldaru, Mucenieku,Tirgoņu – vai pēc formas – Aklā, vai pēc novietojuma Šķūņu un Vaļņu vārdā, Latvijas galvaspilsēta saņēma ideoloģiski piesātinātāk pārsauktas ielas, gātes, gatves, alejas, bulvārus, dambjus un pārējos gaņģus, kuri nu ievalkāja Kirova, Gorkija, Kārļa Marksa, Frīdriha Engelsa, Sarkanarmijas un Sarkanās gvardes nosaukumus.
Turklāt jaunās dzīves saimnieku modrās acis slīdēja pāri visai pilsētas panorāmai – ne tikai galvenai ielai ar piegulošām un paralēlām maģistrālēm centrā, bet arī jaunbūvējamos dzīvojamos kvartālos un tālām nomales ieliņām bija jānes politiski pareizie, komunistisko iekārtu slavinošie vai vismaz neitrāli nekaitīgie vārdi.
Varām mainoties, Latvijai atgūstot neatkarību, atkal bij darbs māksliniekiem noformētājiem, nomainot ielu plāksnītes. Nevar teikt, ka latvieši būtu trauksmaini nosaukumu pārdēvētāji, bet vismaz no uļicas Ļeņina un Pētera Stučkas, Ādolfhitlerštrases un pārējo okupantu simbolikas tikām vaļā, taču tika atstātas tādu personāliju vārdā nosauktas ielas, kuru liriski politiskās biogrāfijas lappuses raisīja jautājumus vai bija atklāti notraipītas.
Par tām varēja attaisnoties, ka namīpašnieki sūta pārdēvētājus vienu ielu tālāk, jo pie nosaukumu un numerācijas pārkrāsošanas ir ievērojami materiālie izdevumi, ceļas pamatīgas jukas adresu galdos, pazūd pasta sūtījumi, telegrammu iznēsātājam jāvazājas apkārt un galu galā, ja vecais Lejas tēvs mūžu nodzīvojis poēta Puškina, dzejdara Leona Paegles vai komisāra Otomāra Oškalna ielā, tad viņš grib, lai arī vecumdienās pašvaldība dzimtai ielai liek mieru.
Tas turpinājās trīsdesmit atgūtās brīvības gadus, no tiem pēdējos desmit Latvijas galvaspilsēta tika metodiski pārvērsta par maskaviešu iebraucamo sētu ar atbilstošu kultūru, tūristu suvenīriem matrjoškām un masļeņicas svinēšanas tradīcijām.
Dažiem aktīviem cilvēkiem likās, ka Rīgā atkopšanās pēc Ušakova – Baraņņika režīma gāšanas notiek pārāk gausi, līdz kā zibens spēriens nāca 24. februāris, krievu vardarbīgais iebrukums suverēnā Ukrainā, kad beidzot vienprātīgi sākām virzīties uz latvisku Latviju, pārskatot un atsakoties no padomju mantojuma, pagātnes ēnām un svešiem piemaisījumiem.
Reti kurais šaubās, ka jārediģē ielu nosaukumi, no tiem dzēšot Viļa Lāča un Andreja Upīša vārdus, jo, lai cik viņi lieli literatūras dižgari, tomēr bēdīgi slaveni kā tautas nodevēji un kolaboranti, tāpat kā Rīgai un citām pilsētām nav vajadzīga ne “Krievijas impērijas militārpersonu” Puškina un Ļermontova, ne rakstnieka Turgeņeva piemiņas iemūžināšana, ja šie vīri te ne tuvu nav bijuši un nav Latvijas kultūrcilvēki.
Pārrunājot, kas uz priekšu darāms labāk un labāk, Valsts valodas centrs atzinis par neatbilstošiem un papīrgrozā raidāmiem akadēmiķa Keldiša, ģenerālmajora Detleva Brantkalna, rakstnieka Valentīna Pikuļa, romāna “Pret kalnu” autores Annas Sakses un akadēmiķa Paula Lejiņa vārdus Rīgas ielām.
Par to nudien jābrīnās, kāpēc vārddevības nav piedzīvojuši ne latviešu rakstniecības slavenības brāļi Kaudzīši, ne Jaunsudrabiņš, ne Skalbe, kāpēc nav ierosinājuma dot ielai nesen mūžībā aizsauktā izcilā dzejnieka, gulagā ieslodzītā Knuta Skujenieka vārdu, bet valsts galvenajā pilsētā ir iela, kura nes “bojeviku” sacerētāja Pikuļa famīliju.
Un vai trūkst šā laika varoņu, kuru vārdus nācija vēlētos redzēt uz ielu plāksnītēm un viņu izloloto objektu piemiņas zīmēs. Piemēram, Tāļa Linkaita vārdā nosauktā “Rail Baltic” dzelzceļa stacija vai Aināra Šlesera starptautiskā lidosta.
Vai Jāņa Bordāna Skultes sašķidrinātās gāzes terminālis un kara ministra Marsa Pabrika militārā bāze un poligons Zalvē.
Vai par nopelniem Latvijas ārpolitikas labā un ilggadējo nevainojamo darbu ministra postenī Edgaram Rinkēvičam nebūtu piešķirams bulvāris paralēli kolēģa Zigfrīda Annas Meierovica bulvārim?
Izskatās, ja vien veselība ļaus, Mārtiņš Staķis līdz dzīves rudenim paliks ar Rīgas pilsētas lielvecākā zelta ķēdi – jādomā savlaicīgi, vai, piemēram, bezvārda AB dambis nav pārdēvējams par Staķa vai Mārtiņdambi.
