Prom no meitenīgi naivajām dziesmiņām. Margaritas Vilcānes dēla piedzimšana, nopietnā skatuve un leģendāras tikšanās, kas mainīja viņas dzīvi 6
Daiga Mazvērsīte, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Fragmenti no jaunās biogrāfiskās grāmatas par Margaritu Vilcāni. (Sākumu sk. “Mājas Viesa” 5. novembra numurā.)
Darbs ar jūtām
Par Margaritas labo krusttēvu orķestrī kļuva vijolnieks Alnis Zaķis, kas lieliski spēlēja arī klarneti un saksofonu, aranžēja un darbojās kā muzikālais vadītājs. Viņa pienākumos ietilpa ne tikai darbs ar mūziķiem, bet arī ar solistiem – Zaķis pats spēlēja lieliski un no visiem pārējiem prasīja tikpat augstu kvalitāti.
Tieši Alnis diendienā strādāja pie Vilcānes frāzējuma, intonācijas tīrības. “Ļoti gaišs cilvēks, laikam pat nenojauta, ka pasaulē eksistē tenkas un intrigas, nekad nevienu neaprunāja, kas muzikālajā vidē ir liels retums. Visai Aļņa ģimenei piemita arī izcila humora izjūta.”
“Porgija un Besas” aranžējums tika uzticēts tieši Zaķim. Sazin kurā pilsētā viņiem notika koncerts, kad pirms tā visi orķestranti devās atpūsties uz pludmali, bet Alnis smiltiņās sēdēja nopietnu seju, ar nošpapīru uz ceļiem un zīmuli rokā. Izrādījās, ka viņš raksta aranžējumu – iztika bez klavierēm vai cita instrumenta! Mūzika skanēja galvā, atlika tikai to pierakstīt un mūziķiem vēlāk iemācīties.
Ka tik ne tai pašā vakarā šis “Porgija un Besas” fragments jau skanēja koncertā. Libretu iestudējumam uzrakstīja Pečerskis, sākumā uz skatuves iznāca Skangale ar grāmatu rokā un savu stāstu iesāka svinīgi – kā pasaku ar vārdiem: “Tas notika pirms trīsdesmit gadiem Bostonā…” Porgija lomu dziedāja Jānis Krūzītis, Sportinglaifu – Vadims Mamajevs. Margarita dziedāja Besas ārijas, protams, viņai, ar Ellu Ficdžeraldu salīdzinot, bija ļoti dzidra, trausla balstiņa.
Tik nopietni mākslinieciski darba uzdevumi nozīmēja būtisku tuvošanos muzikālajam teātrim, kur dziedājumam un tēlojumam bija jāsadodas rokrokā. Nu bija nepieciešama ļoti nopietna ārējā un iekšējā darbošanās uz skatuves, un Vilcāne ar uzdevumiem tika galā negaidīti lieliski.
Šis radošās izaugsmes apliecinājums noteica viņas talanta turpmāko virzību prom no meitenīgi naivajām dziesmiņām, kas sākumā veidoja viņas repertuāra pamatu.
Savu atgriešanos REO Vilcāne iezīmēja ar kārtējā hita dzimšanu – Ģederta Ramana “Man šodien 18 gadu” turpināja to pašu meitenīgo, jūsmīgo dziesmiņu sēriju, kuru dziedātāja aizsāka ar dziesmu “Jaunie draugi”. Un tomēr šoreiz viņas balss skanēja citādi, jo piebalsoja REO vīri, padarot humoristisko priekšnesumu jo pikantāku.
Viņai veltītais Paula sacerējums “Jaunajā dzīvoklī”, protams, skāra tolaik ļoti aktuālu tēmu par jaunu blokmāju sliešanos Rīgas mikrorajonos un neviltotu prieku par karsto ūdeni, kas nu tecēja no krāna augu diennakti.
Komponists Edmunds Goldšteins piedāvāja ieskaņot radiostudijā dziesmiņu “Bezbēdīgie ceļotāji”, un Vilcāne, protams, piekrita. Modīgais tvists aicināja doties uz katra padomju cilvēka kāroto atvaļinājuma galamērķi – dienvidiem, un ar smaidu sejā viņa dziedāja “gribējām būt Odesā, bet būsim Murmanskā”. Ja dzīvi varētu sākt no jauna, vai toreizējās naivās dziesmiņas Margarita gribētu dziedāt atkal?
Ar laiku dzima daudz labas estrādes mūzikas, taču pirmās dziesmiņas tika radītas savam laikam un tur arī palika, varbūt savu naivo tekstu dēļ. Alfreds Krūklis vārdus rakstīja, cenšoties izvairīties no lielām un būtiskām problēmām, un psiholoģisku atklāsmju laiks latviešu populārajā mūzikā vēl nebija iestājies.
1964. gadā Valsts Jaunatnes teātrī tika uzvesta Gunāra Priedes luga “Lasīja Bebre”, kam mūziku komponēja Romualds Grīnblats, un “Dziesma par laimi” šajā izrādē izklausījās kā sešdesmito gadu jauncelsmes prieka pārņemto ļaužu sapņu un cerību kvintesence.
“Bet laime ne katram tiek,” piesardzīgi toreiz rakstīja Māris Čaklais, un šajā ieskaņojumā, tāpat kā Goldšteina dziesmā “Tavs attēls”, Vilcāne ar prieku sadarbojās ar sava darbaudzinātāja Ivara Mazura vadīto instrumentālo ansambli.
Margarita no sirds centās dziedāt ar mīlas pilnu sirdi “tāpat acis stāsta par laimīgām vasarām man”, taču vārdi skanēja bez dvēseliska piepildījuma. Apmēram tāpat kā Vladimira Hvoiņicka kaprīzais tvists “Palīdzi man, Buratino”. Pati savas laimes atslēdziņu dziedātāja acīmredzot tobrīd vēl nebija atradusi vai nemācēja to parādīt klausītājiem.
Deg nemiera uguntiņa
Tāpat kā meiteni par sievieti padara bērna nākšana pasaulē, arī dziedātājai, lai kļūtu par izcilu mākslinieci, nepieciešams atklāt lielas un gudras patiesības, pie kurām var aizvest arī prasmīgs pedagogs. Filharmonijas solistu profesionālo uzraudzību uzņēmās augstas raudzes speciālists, Itālijā skolotais tenors Leonīds Zahodņiks. Gan ar padomu, gan personīgo paraugu viņam ar laiku izdevās iedzīvināt jaunajā latviešu estrādes solistē savu milzīgo profesionālo pieredzi un neizsīkstošo mūzikas mīlestību.
Un tomēr… Varbūt šo priekškaru uz mākslas dzīlēm patiesībā Vilcānei pavēra dēla Andra piedzimšana, kas viņas dzīvi 1966. gada 28. oktobrī sagrieza kājām gaisā. Neprātīgo iemīlēšanos savā profesijā nu aizstāja vienlīdz kaislīgas jūtas pret mazo puisēnu, kas tika gaidīts tikpat dedzīgi un ar tādu pašu gaišumu kā savulaik pašas Margaritas piedzimšana.
Vēl augustā notika viņas pēdējais koncerts Dzintaros, pēc kura Rīgas estrādes orķestris gatavojās turnejai uz Ungāriju, un Vilcāne posās līdzi. Taču kultūras ministra vietnieks un delegācijas vadītājs Jāzeps Pasternaks ievēroja viņas “interesanto” stāvokli un kategoriski aizliedza topošajai māmiņai doties tik tālā ceļā. Toties septembra beigās Margarita paguva kārtīgi izdancoties draudzenes Genovevas kāzās.
Dzemdībām dziedātāja gatavojās nopietni. Apmeklēja jaunajām māmiņām domātos kursus, visu bija iemācījusies – kas jādara, kad sāksies sāpes… Puika savu ceļu uz ārpasauli sāka ap četriem no rīta. Pie vienas rokas vīrs, pie otras – mamma.
No dzīvokļa Tallinas ielā līdz Dzemdību namam grūtniece aizgāja pati saviem spēkiem. Citas sievietes parasti kliedz, taču Margaritai skaļš vaids paspruka tikai vienu reizi, kad sāpes jau bija neizturamas. Galvā dunēja kursos dzirdētā frāze, ka sāpes ilgst nieka septiņas sekundes, un ar šo domu bija vieglāk izturēt. Ieraugot dēlu, pārņēma neaprakstāma laimes sajūta, kādu pazīst laikam ikviena māte. Viņa aizkustināta piespieda sev klāt mazo augumiņu, noglāstīja apaļos vaidziņus.
“Sirds dziļumos gaidīju meitiņu. Man pēc kleitu šūšanām bija tik daudz audumu pārpalikumu, domāju, abas ar meitiņu meistarosim lellēm tērpus. Kad piedzima dēls, sākumā pat apraudājos, kā gribēju meitiņu, bet mans dēls ir mīļš, mīļš bez gala…”
Jā, māksla prasa upurus, un mūzika arī. Mātes pienākumus nav viegli savienot ar radošu darbu, taču upurēt savu dziedātājas darbu Margaritai, par laimi, nenācās. Kas zina, kā viņai izdotos pārvarēt visas likstas un grūtības, virzīties uz priekšu savā daiļradē, ja viņai blakus diendienā nebūtu mammas. Savu dzīvi veltījusi meitai, Tekla bija gatava uzņemties rūpes par mazdēlu, lai tikai meita savu enerģiju un spēku var veltīt iemīļotajam darbam, kuru viņai bija lēmis liktenis.
Tolaik Vilcānes bija pārcēlušās uz Jūrmalu. Andrim bija tikai trīs mēneši, kad atskanēja telefona zvans no Kultūras ministrijas ar piedāvājumu pēc pusgada doties uz Kanādu kopā ar Rīgas Modeļu namu, lai divu mēnešu garumā uzstātos pasaules izstādē “Expo 67” Monreālā.
Vispirms Margarita kategoriski atteicās: “Ko jūs iedomājaties, man taču ir mazs bērns!” Tieši mamma bija tā, kas viņu pierunāja nelaist garām šādu izdevību, jo iespēja doties uz ārzemēm, turklāt uz kapitālisma valsti viņpus okeānam, bija kaut kas ārkārtējs. Tekla pat aizgāja no darba, kaut vēl nebija sasniegusi pensijas vecumu, un viņai uz rokām dziedātāja atstāja septiņus mēnešus veco dēlēnu.
Vispirms ceļš veda uz Maskavu, kur Vilcāne vairākas reizes dienā pieteica tālsarunu, lai uzzinātu, kā iet Andrītim. Sazvanīt Latviju no Kanādas praktiski nebija iespējams, un, kad pēc diviem mēnešiem dziedātāja ieraudzīja savu puiku, tas vairs nebija tas pats zīdainis, kuru viņa atstāja šūpulī. Margarita klusi nosēdās pie dēla gultiņas, gaidot, kad viņš pamodīsies un atvērs actiņas.
Tavu brīnumu! Andris pazina mammu un pasmaidīja. Cik labi bija atkal turēt mazo augumiņu savās rokās…
“Es viņam biju atvedusi tādu piepūšamu mikipeļu meitenīti – krāsainu un košu. Sapucēju savu dēliņu, braucam pastaigāties. Viņš tā dziļi, dziļi skatās man acīs, bet ar rociņu met to peli ārā. Paceļu, ielieku ratos atpakaļ, bet Andrītis met atkal. Amizējās ar mani. Varbūt spēlējās. Varbūt stāstīja, kāpēc mātēm tik ilgi būt projām no bērna nav labi.”
“Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta,” arī Vilcāne bērnībā skaitīja pantiņu par turku pupas ceļojumu, un nu viņai vaļā bija tālā Kanāda – pavisam nepazīstama zeme, turklāt lielā izstāde sevī ietvēra visu pasauli, kuru nu nācās iekarot jaunajai dziedātājai.
Par laimi, nebija jāsniedz solokoncerti, bet jāstrādā rokrokā ar Rīgas Modeļu nama skaistajām meitenēm – viņas rādīja tērpus, Margarita – latviešu mūziku. Katru dienu pa divām trim skatēm, katra apmēram divu stundu garumā. Viņas un pavadošā ansambļa repertuārs bija raibu raibais – Edmunda Goldšteina dziesmas mijās ar Antona Rubinšteina mūziku, kuru muzikanti pamazām iemanījās atsvaidzināt ar latviešu iemīļoto “Pie Dzintara jūras”, jo izstādes viesu vidū netrūka trimdas tautiešu.
Notika arī tikšanās ar tautasbrāļiem, un šajās diskusijās Vilcāne no sirds aizstāvēja viedokli, ka Latvijā viss ir kārtībā un cilvēki dzīvo ļoti labi, jo pati tam ticēja no sirds. Bija vienkārša jauna sieviete, kam padomju iekārta bija devusi izglītību un iespēju īstenot sapni par skatuvi; par ko viņa lai sūdzētos?
Toreiz izstādē tika pārstāvēta ne tikai Latvijas rūpniecība, bet arī māksla – varēja apskatīt gleznas, noskatīties latviešu filmas, skanēja dziesmas un operu ārijas Laimas Andersones-Silāres un Jāņa Zābera sniegumā, atzinību guva ar Latvijas modes skates.
Toreizējais bagātīgais pienesums radīja pavērsienu kultūras sakaros starp trimdas un šejienes latviešiem, taču Margarita nespēja izbaudīt savu triumfu, jo bezgalīgi ilgojās pēc dēla. Vakaros sēdēja gultā, kājas sakrustojusi, un priekšā kā pasjansa kārtis bija sarindotas Andrīša bildes. “Ka tikai ātrāk mājās!” – viņas galvā dunēja viena vienīga doma. Lai to aizgaiņātu, nācās mesties izstādes bagātīgajā muzikālajā piedāvājumā, kāds bija pieejams visas pasaules valstu stendos.
“Monreālā dzirdēju Marlēnu Dītrihu, Morisu Ševaljē, Mireiju Matjē… Atzīšos, uz Marlēnas Dītrihas koncertu gāju ar bažām – estrādes mūzikā taču gaume, uzskati mainās tik strauji. Bet viņā viss – dziesma, manieres, tērps – bija apbrīnojami šodienīgs. Un nekas neaizēnoja galveno – neparastu cilvēku, personību.”
Dītrihai toreiz bija jau tuvu septiņdesmit. Vai Vilcāne toreiz domāja, ko darīs pati šajā vecumā? Pēc vācu dziedošajai aktrisei raksturīgās skandalozās slavas viņa nealka. Kabarē un ekstravagance jauno māmiņu tolaik noteikti biedēja, un ne sapņos viņai nerādījās, ka Monreālā atgriezīsies atkal, kad Latvija jau būs brīva; tas notiks tobrīd neiedomājami tālajā 1995. gadā.
“Modes skates Kanādā man bija laba skola… Mūs frizēja viens no labākajiem friziersaloniem, tur man izveidoja tieši man piemērotu frizūru, sakopa matus. Tur es iemācījos stila izjūtu, sapratu, kas man piestāv un kas ne. No Kanādas atgriezos cits cilvēks. Tur iemantoju daudz draugu: sadraudzējos ar Baibu Puzinu, Asnati Smelteri, Varu Lindi – Modeļu nama izcilāko darītāju, kas nekad neizcēla savu personību – un Āriju Punenovu.”
Tieši Ārija kļuva par Margaritas uzticamāko partneri skatuves tērpu radīšanā, un šajā jomā Vilcāne drīz vien izvērtās par modes noteicēju visā Latvijā. Taču līdz estrādes karalienes kronim vēl bija jāaug, sešdesmitajos gados viņa bija vēl tikai uz sevis pilnveidošanas un talantu atraisīšanas ceļa nostājusies princese, aizrautīga un pilnībā nodevusies savam sirdsdarbam.
Jaunībā, par laimi, visi esam apveltīti ar enerģiju un dzīvesprieku, un, ja šiem dzinuļiem vēl pievienojas ticība saviem spēkiem, tad kalnu gāšana ir pilnīgi iespējama. Sešdesmitie gadi Margaritai bija pilnvērtīgs un bagātīgs laiks šā vārda vislabākajā nozīmē.
Turklāt jau pirms Kanādas brauciena Margarita, no “dekrēta” atvaļinājuma atgriezusies savā darbavietā, tur sastapa interesantu jaunekli – tikko no armijas demobilizēto dziedoni Ojāru Grinbergu, kuru kā puišeli bija manījusi kaut kur uz ielas, jo abi taču bija no viena rajona – Grīziņkalna. Grinbergs līdzīgi Vilcānei bija dziedājis kopš bērna kājas.
Mamma Ojāru audzināja viena, tāpēc jau 15 gadu vecumā puisis sāka strādāt par virpotāja mācekli rūpnīcā “Stars” un mācījās 7. vakarskolā. Te bija arī skolēnu pašu ansamblītis, kurā Ojārs, līdz tam metis līkumu korim, sāka dziedāt. Viņam toreiz kā bulta trāpīja Elvisa Preslija izpildītie rokenroli, dziesmu vārdi tika norakstīti no skaņuplatēm vienkārši pēc dzirdes.
Arī turpmākie gadi, strādājot Rīgas vagonu rūpnīcā un “Sarkanajā zvaigznē”, bija saistīti ar mūziku. Meitenes zibošām acīm klausījās jauneklī, kad Grinbergs dziedāja “Rīgas filca” klubā, tad 1961. gadā kļuva par solistu TTP ansamblī. Sešdesmito gadu sākumā agrāk par basketbolista karjeru sapņojušais, sportiskais un ašais puisis regulāri uzstājās populārākajos Rīgas klubos, arī prestižajā Skolotāju namā, kur uz dejām pulcējās visprasīgākā publika.
No salkanajiem vācu šlāgeriem viņš pārgāja uz amerikāņu dziesmām, Ojāra “kroņa” numurs bija “Strangers in the Night” no Frenka Sinatras repertuāra. Secen nepagāja arī darba pieredze restorānos, tostarp aveņkrāsas samtā rotātajā “Tallinā”, kur jauniņo dziedātāju ievēroja padomju armijas pulkvedis.
“Gribu, lai jūs dienētu pie manis,” viņš teica. “Tikai sagādājiet septiņus cilvēkus orķestrim, tad garantēju, ka atstāšu Rīgā.” Ar šo solījumu bija gana, lai taptu slavenais latviešu karavīru ansamblis “Zvaigznīte”, kurā Grinbergs aizvadīja divus gadus. Bet Ojārs, iesaukts par Oici, jau nebūtu viņš pats, ja dienesta slogu ņemtu pie sirds.
Līdzīgi viņa iemīļotajam varonim Šveikam – un, ticiet, grāmatu dziedātājs bērnībā izlasījis ne reizi vien, turklāt ar kabatas lukturīti zem segas – podi tika gāzti uz nebēdu! Šajā ziņā Ojārs ar Margaritu bija līdzīgi – jūra līdz ceļiem, ja tikai var dziedāt!
Pa dienu “Zvaigznītes” puiši pildīja celtnieku darbus, vakaros mēģināja, nedēļas nogalē koncertēja. 1966. gadā formās tērptie latviešu puiši izcīnīja 1. vietu festivālā “Liepājas dzintars” un todien uz skatuves nodziedāja “Pie Dzintara jūras”, zālei pieceļoties kājās!
Ar festivāla labākā solista Goda rakstu padusē Grinbergs atgriezās mājās. Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Raimonds Pauls šo gaišmataino siržu lauzēju un prasmīgo dziedātāju bija ievērojis jau labu laiku iepriekš.
Ar to pašu formastērpu mugurā nākamajā dienā pēc demobilizācijas Grinbergs ielēca vilcienā, lai kopā ar REO dotos pārstāvēt latviešu estrādi Moldāvijā. Bet pagāja krietns laiks, līdz Ojāra maigajā baritonā ugunssārtiem ziediem neskaitāmos koncertos uzziedēja “Mežrozīte”.
