Juris Lorencs: Arī Latvijas Pareizticīgajai baznīcai jārēķinās, ka daļa sabiedrības uz to raudzīsies ar neuzticību 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neliela ziņa Latvijas Pareizticīgās baznīcas mājaslapā “pareizticiba.lv”: “2022. gada 7. maijā Latvijas Republikas prezidents Egils Levits oficiālā vizītē apmeklēja Latvijas Pareizticīgās baznīcas Valdošo Virsganu Visaugstisvētīto Rīgas un visas Latvijas Metropolītu Aleksandru viņa rezidencē Rīgas Svētās Trijādības – Sergija sieviešu klosterī… Tikšanās laikā Visaugstisvētītais Metropolīts Aleksandrs pastāstīja Valsts prezidentam Egilam Levitam par Rīgas Svētās Trijādības – Sergija sieviešu klostera vēsturi, kā arī par klostera baznīcām un svētumiem.”
Bet kas ir interesanti – paša prezidenta mājaslapā “president.lv” par šo tikšanos nav ne vārda. Kas zina, varbūt tāpēc, ka salīdzinoši nesen, 2019. gada 5. septembrī, Levits jau apciemoja metropolītu Aleksandru un tāpat tika iepazīstināts ar klostera vēsturi. Diezin vai kopš iepriekšējās vizītes 130 gadus vecajā klosterī kaut kas īpaši bija mainījies. Atliek vien domāt, ka šoreiz prezidenta vizītei bija kāds īpašs nolūks. Piemēram, pārrunāt Krievijas agresiju Ukrainā un iespējamo notikumu attīstību 9. maija pasākumos Latvijā.
Metropolīta Aleksandra attieksme patiesībā ir zināma. Viņa vēstījumā, kas datēts 6. martā, citstarp teikts: “Kopš pirmās agresijas dienas Ukrainā Latvijas Pareizticīgā baznīca, tās garīdznieki, mūku kārtai piederīgie un ticīgā tauta lūdzas par agresijas pārtraukšanu, par miera atsākšanos, par to, lai tiktu pārtraukta asins izliešana… Mēs uzskatām, ka starpvalstu jautājumu risināšana šādā, militārās iejaukšanās veidā, nav pieļaujama… Mūsu Latvijas Pareizticīgā baznīca nav atbildīga par citu valstu darbību.”
Problēma ir tā, ka metropolīta augstākā priekšniecība Maskavā karu atbalsta. Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils dod svētību karavīriem, kuri slepkavo, laupa un izvaro Ukrainā. Baznīcu veido cilvēki, to attieksme un uzdrošināšanās. Latvijas pareizticīgajai baznīcai ir autonoms statuss Maskavas patriarhāta pārraudzībā. Lietuvas pareizticīgajiem tik lielas neatkarības nav.
Viļņas eparhijai formāli ir tāds pats statuss kā Tambovas, Ufas vai Čitas eparhijām. Un tomēr tās augstākais garīdznieks, Viļņas un Lietuvas metropolīts Inokentijs uzdrošinājās daudz noteiktāk nosodīt Krievijas agresiju un patriarhu Kirilu. 17. martā viņš publicēja paziņojumu, kurā teikts: “Ukrainas zemi piemeklējusi milzīga nelaime. Tur tiek izlietas asinis un cieš nevainīgi cilvēki.
Godīgs cilvēks un dievbijīgs kristietis nevar bezkaislīgi skatīties uz notiekošo… Pareizticīgās baznīcas nostāja Lietuvā ir nemainīga – mēs asi nosodām Krievijas karu pret Ukrainu un lūdzam Dievu, lai tas drīz beigtos. Mums un patriarham Kirilam ir atšķirīgi politiskie uzskati un priekšstati par pašreizējiem notikumiem. Viņa izteikumi par karu Ukrainā ir viņa personīgais viedoklis. Mēs Lietuvā tiem nepiekrītam… Mēs dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī. Lietuva nav Krievija.”
Baznīca atrodas krustcelēs. Tie, kuri nepiekrīt pašreizējai Krievu pareizticīgās baznīcas oficiālajai nostājai, atrodas dilemmas priekšā – padevīgi gaidīt, līdz patriarha Kirila uzskati mainīsies, vai arī rīkoties un censties pašiem kaut ko ietekmēt. Vislielākā turbulence vērojama Ukrainā. Valstī darbojas divas pareizticīgās baznīcas – Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca un pirms trim gadiem iedibinātā Ukrainas Pareizticīgā baznīca, kas saņēmusi atzīšanu no Konstantinopoles patriarhāta.
Nosaukumi praktiski identiski, tā ka nezinātājs var apmaldīties. Kara laikā attieksme pret Maskavas patriarhāta baznīcu ir būtiski mainījusies. Kā liecina socioloģija, aprīļa sākumā aptuveni puse ukraiņu uzskatīja, ka šī baznīca būtu pilnībā jāaizliedz. Vairākas pašvaldības jau pieņēmušas lēmumus Maskavas patriarhāta baznīcas aizliegšanu savās teritorijās. Vismaz piecpadsmit “Maskavas baznīcas” diecēzes paziņojušas, ka pārtrauc dievkalpojuma laikā pieminēt sava augstākā garīdznieka Kirila vārdu. Bet kā iespējams saglabāt kaut formālu uzticību baznīcai, kuras augstākā vadība svētī tavas tautas iznīcināšanu?
20. maijā notika Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas Sumu eparhijas priesteru konference, kurā tika spriests par šīs baznīcas nākotni. No 183 eparhijas garīdzniekiem pasākumā piedalījās 138. No tiem 89 aizklātā balsojumā izteicās par attiecību pārtraukšanu ar Maskavu un jaunas neatkarīgas baznīcas veidošanu. Ja tā, tad Ukrainas pareizticībā radīsies vēl lielāks haoss. Viena otrai blakus atradīsies trīs baznīcas. Protams, pastāv pavisam vienkāršs un radikāls risinājums – pāreja jau esošo baznīcu Konstantinopoles paspārnē.
Trīs kara mēnešos 320 draudzes pametušas Maskavas patriarhātu un pievienojušās Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai. Sevišķi pēdējo nedēļu laikā pārejas process ieguvis lavīnveidīgu raksturu. Kopējā tendence ir skaidra – prom no Maskavas, prom no Kirila. Jo ilgāk turpināsies karš Ukrainā, jo centīgāk patriarhs Kirils dos svētību Krievijas karavīriem, jo lielākas problēmas sagaida Krievu pareizticīgo baznīcu gan pašā Krievijā, gan vēl jo vairāk aiz tās robežām.
Arī Latvijas Pareizticīgajai baznīcai jārēķinās, ka daļa sabiedrības uz to raudzīsies ar neuzticību un aizdomām. Ka cilvēki sāks retāk apmeklēt dievkalpojumus vai pat pāries uz citām konfesijām. Un tas ir tikai laika jautājums, kad, līdzīgi kā Ukrainā, arī Latvijā sāksies mēģinājumi veidot jaunu baznīcu – bet nu jau ar Konstantinopoles patriarha svētību.
