Guntis Kalme: “Krievijas ieroči ir tās nafta, gāze, ar ko tika uzpirkti Rietumi, un savu tautu debilizējošā propaganda” 65
Guntis Kalme, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja esi aizgājis pa vienu ceļu, tad nezini, kā būtu bijis, ja būtu gājis pa citu. Skatoties uz šodien notiekošo Ukrainā, tomēr droši varam apgalvot, ka 1991. gadā devāmies pa pareizo ceļu: prom no PSRS – grimstošā “Titānika”. Ukraina palika Krievijas ietekmes zonā.
Šodien Krieviju raksturo diktatūra. Putins valda jau 22 gadus un ir pieņēmis likumu, kas ļaus viņam vēl divreiz kandidēt vēlēšanās un valdīt līdz 2036. gadam. “Krievu pasaules” ideoloģija norāda uz šovinismu. Skan arī cinisks lozungs: varam atkārtot! (savus Otrā pasaules kara iekarojumus un noziegumus). Ik pa brīdim Putina retorikā izlaužas agresivitātes un ekspansijas motīvi.
Krievijas ģeogrāfijas sabiedrības apbalvošanas ceremonijā Putins jautāja skolniekam: cik liela ir Krievija? Viņš atbildēja, ka Krievija stiepjas līdz Beringa šaurumam. Putins pamācīja viņu: Krievijas robežas nebeidzas nekur!
Baroti ar Krievijas dižuma ideju
Krievijā šobrīd valda Putina vadoņa kults. Viņš sevi salīdzināja ar Pēteri I, tā cenšoties attaisnot un pamatot tagadējās Krievijas ekspansiju. Lai arī Putins savās un citu acīs gribētu būt Pēteris I, taču Pēterburgas iedzīvotāji izlika kādā zālienā plakātu: “Tu neesi Pēteris I, tu esi Ādolfs II”! Vēl vairāk – medijos Putins bieži tiek saukts par “gopņiku”. Jēdziens nāk no padomju laika. “Gopnutj” nozīmēja uz ielas kādu aplaupīt, ietekmējot ar draudiem vai fiziski. Tātad pavārtes huligāns, laupītājs.
Krieviju gadsimtiem ilgi raksturo skaudība pret Rietumiem.
“Gopņiska” reakcija ir visu labklājīgo, attīstīto iznīcināt un apgānīt, lai tas neatgādinātu par paša atpalicību. Citu zemju iekarošana Krievijai ir veids, kā novērst tautas uzmanību no pašu nabadzības un nožēlojamības.
Labklājīgas dzīves vietā iedzīvotāji tiek baroti ar Krievijas un krieviskuma dižuma ideju. Propaganda, TV un skola aizgūtnēm runā par dižo Krieviju, dižo krievu kultūru, dižo krievu valodu utt. Dižuma izpratne TV zombētajiem krieviem ir primitīva – izmērā, lielumā. Viens no 2022. gada 24. februāra uzbrukuma iemesliem ir tas, ka bez Ukrainas Krievija ir liela tikai izmērā. Trūkst vēstures dimensijas, jo Krievija taču ir Kijivas Krievzeme.
Krievija ir impērisks agresors un bandīts pēc būtības, tā nevar nekarot, jo citādi tā sabruks. Karš ir ne tikai tās esības veids, bet arī pastāvēšanas jēga. Kā primitīvai sabiedrībai tai raksturīgs spēka, varmācības un kara kults, jo citādi tā nespēj izdzīvot. Tikai agresīvi apspiest, pakļaut citas tautas un ieviest tur krievu pasauli. Tie ir alas likumi. Taču impērijas pastāv tikai tik ilgi, kamēr tās izplešas. Ja Krievija samazinās, tā viņai ir nelaime. Pēc Putina vārdiem, PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.
Krievijas ieroči ir tās nafta, gāze, ar ko tika uzpirkti Rietumi, un savu tautu debilizējošā propaganda.
To neierobežo patiesības kritēriji, tāpēc tā var brīvi fantazēt par kaujas odiem, kaujas zosīm, slepenām biolaboratorijām Ukrainā. Krievijas vēstījumi mainās tik bieži, ka ir jau pretrunā ar elementāru loģiku. Nesen Putins paziņoja, ka speciālās militārās operācijas mērķis ir pārtraukt karu. Tātad jāsāk karš, lai pabeigtu karu.
Krievija jau ir pielīdzinājusi šo karu savam Lielajam Tēvijas karam un pat nodēvējusi to par svēto karu. Tātad runa ir par Otrā pasaules kara turpinājumu. Nevis vēsture atkārtojas, bet vēsture turpinās. Tagadējais Krievijas karš faktiski ir totalitārisma, fašisma karš pret brīvo pasauli, demokrātiju un Rietumu civilizāciju kopumā. Krievija ar šo karu principā ir atteikusies no Rietumu un arī globālās civilizācijas un to arī neslēpj.
No “povestkas” līdz ”pohoronkai”
Krievijas propaganda triumfējoši vēsta: iebombardēsim Ukrainu akmens laikmetā! Tiek iznīcināta Ukrainas civilā infrastruktūra, kas tikai palielina jau tā milzīgo krievu okupantu kara noziegumu statistiku. Baisi ne tikai no šādiem vārdiem, bet galvenais – no krievu auditorijas piekrītošās reakcijas. Krievijas Valsts humanitārās universitātes rektors, viens no pārbūves autoriem Jurijs Afanasjevs savulaik ieviesa tam atbilstošu terminu: agresīvi paklausīgais vairākums. Tādus ir viegli uzrīdīt citiem.
Tā kā krievu virsniecības karotprasmes līmenis arī ir palicis Otrā pasaules kara līmenī, upuri ir milzīgi. Tas pieprasa atbilstošu kara un nāves kultu. Loģika ir primitīva – ja ir lieli upuri, tātad ir liela uzvara.
Līdz Krievijas profesionālās armijas sagrāvei un lielas daļas iznīcināšanai karš tās iedzīvotājiem bija komfortabls TV dīvāna kariņš.
Toties tagad nemitīgā t. s. daļējā mobilizācija, kas krievu melnajā humorā tiek saukta par “mogilizāciju” (no krievu “mogila” – kaps), jau ir iezīmējusi daudzu dīvāna varoņu ceļu no “povestkas” (mobilizācijas pavēste – krievu val.) līdz “pohoronkai” (bēru pavēste – krievu val.). Parādās videoieraksti, kuros virsnieki apsveic (!) kritušo mātes ar “pohoronkas” saņemšanu.
Krieviem ar savu varu ir sadomazohistiskas attiecības. Dižuma vīraka ilūziju dēļ krievi ir ar mieru ciest varas pazemojumus un apspiešanu.
Krievija ir cilvēces civilizācijas pārpratums, kroplums, anomālija.
Asinskāra impērija, kuras cietsirdībai, cinismam, barbarismam un bezkaunībai nav robežu. Tā ir strupceļa un negatīvas attīstības paraugs pārējai pasaulei.
Lai kādi ir demokrātijas trūkumi, tā tomēr spēj garantēt kaut minimumu sociālekonomisko brīvību un līdz ar to arī kaut nelielas, bet tomēr labklājības iespējas tautai. Putinisma diktatūrā tautai tās ir liegtas. Viss politiskais process koncentrējas uz viņu.
Tā objektīvā priekšrocība ir lēmumu pieņemšanas ātrums un īstermiņa efektivitāte. Diktatoram ne ar vienu neko nevajag saskaņot, pierādīt un pārliecināt. Demokrātijai jārēķinās ar daudziem viedokļiem, kompromisiem, vēlētājiem, kopējo labumu. Lai arī pastāv virzītā un polittehnoloģiski manipulētā demokrātija, tomēr demokrātija vismaz principā dod cerību ko mainīt, labot valdošajā režīmā.
Ļaunums ir toksisks
Kādus secinājumus varam izdarīt no 1991. gada janvāra un 2022. gada februāra notikumiem?
Skarbākā janvāra barikāžu mācība bija laiks pēc tam. Neiestājās iluzori cerētā labklājība un sociālā taisnība, bet gan sociālā noslāņošanās un tautas lielas daļas grimšana nabadzībā. Nācās ar rūgtumu saprast, ka nu pie savām neveiksmēm vairs nevaram vainot okupācijas režīmu, ka tagad mūsu pašu grēki, vainas un kaites ir “made in Latvia”.
Tās ir laicīga cilvēka tipiskas ilūzijas, kas izriet no viņa grēcīgās, garīgi tuvredzīgās dabas. Te Baznīcai ir iespēja atgādināt, ka Luters savā 1. no slavenajām 95 tēzēm sacīja: “Mūsu Kungs .. Jēzus Kristus, sacīdams: “Atgriezieties no grēkiem”, grib, lai visa ticīgā cilvēka dzīve .. būtu atgriešanās no grēkiem.” Bet atgriezties no grēkiem nozīmē atgriezties pie Dieva. Tā 1. tēze faktiski norāda uz 1. bausli.
Ar ko sākas katra jauna Saeima? Vai ar nodokļu samazināšanu, pabalstu un pensiju palielināšanu? Nē, ar algas pielikumu deputātiem. Tas nozīmē saprast – jā, līdz sāpēm, mielēm, ka visi esam grēcīgi, savtīgi egoisti un no tā paši nespēsim atbrīvoties nekad. Varam tikai savu un citu grēcīgumu, alkatību censties vairāk vai mazāk efektīvi ierobežot. Tas nav maz. Un svarīgākais ir apjēgt, ka visiem ir nepieciešama pestīšana – atbrīvošana no grēka varas.
Otra lieta, ko atgādina gan barikādes, gan Krievijas–Ukrainas karš, ir ļaunuma principiālā pastāvēšana līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai.
Cilvēce kopš Apgaismības laikmeta dzīvo ilūzijās, ka katrs nākamais karš beidzot būs pēdējais. Diemžēl nebūs. Cilvēki ir grēcīgi, un dažiem viņu grēcīgums sakāpj līdz pat klajam ļaunumam.
Ja un kad tas top sistēmisks un iegūst kādas valsts varas resursus, tad globālajā laikmetā tas top par problēmu jau visai civilizācijai. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt garīgi modriem pret jebkura ļaunuma izpausmi – morālu, psiholoģisku, garīgu, sociālu, kulturālu, jo īpaši pret politisku un militāru. Ļaunums nav nevainīgs. Tas ir toksisks, tāpēc prom no tā! Prom! “Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt, kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā.” (1 Pēt 5, 8-9).
