Liāna Langa: Prom no burbuļiem un virtuālas aizas 0
Kritikas žanram visdrīzāk vairāk dzīvojot savā nodabā, sabiedrībā virsroku ņem soctīklu “burbuļiem” raksturīga izpratne un vērtējumi par mākslas (un ne tikai) notikumiem, arvien biežāk sliecoties uz melnbaltu pasaules redzējumu – vai nu nekritisku sajūsmu, vai noliegumu.
Cilvēki pozicionējas, pieslienoties vienam un otram “burbulim” un ilūzijai, ka atrodas domubiedru vidū. Mākslas parādību vērtējums sabiedriskajā telpā nereti reducējas līdz “par” un “pret” līmenim, dažādu personību kultam un tamlīdzīgām steigas laikmeta īstermiņa parādībām. “Vai esmu vairākumā vai mazākumā?” soctīklos brīžam pavīd retorisks raižpilns jautājums un, palicis bez atbildes, iekrīt virtuālajā aizā.
Arvien biežāk šķiet, ka dzīvojam “jā–nē”, “pozitīvs–negatīvs” realitātē.
Reizēm var vērot, kā “par” vai “pret” viedoklis eskalējas un pārtop “burbulī”. Vairākums, paužot attieksmi, parasti atrod sev vietu pēc iespējas lielākā.
Tvitera ieraksta zīmju apjoms neļauj izvērst pārdomas, tikai paziņojumus vai pozicionēšanos, savukārt feisbuka ieraksti strauji plūst un izzūd; laikietilpīgs ieguldījums vajadzīgs gan rakstītājiem, gan lasītājiem, tādēļ nav jābrīnās, ka visvairāk tīkšķu parasti izpelnās attēli, nevis domas, bet tam jau ģīmju grāmata arī domāta.
Kāda sieviete bija tvītojusi citātu, komentējot viena politiķa redzējumu par iespējamo ārkārtas vēlēšanu iznākumu, bet dažs to uztvēra kā atbalstu viņa redzējumam, nevis brīdinājumu par sekām, ko tās var izraisīt. Šķiet, ka pakāpeniski veidojas kaut kāds vienvirziena uztveres modelis.
Interesanti vērot izmaiņas publikas psiholoģiskās reakcijās, kad mēģinājumu kaut ko vērtēt uztver teju kā uzbrukumu, bet profesionālu kritiku – gandrīz vai par izrēķināšanos vai naida izpausmi. Salīdzinājumā ar mākslas kritiku pirms gadiem divdesmit tā kļuvusi daudz aprakstošāka un bezzobaināka.
Labi, ka vēl ir izdevumi un vietnes, kas publicē kritiskus apcerējumus, piemēram, “Punctum”, “Satori”, “UbiSunt”, “Artterritory.com”, “Kino Raksti”, “Kroders.lv”, “Domuzīme” vai “Konteksts”, bet man nav ne jausmas, kāds ir lasītāju skaits.
Klikšķu daudzums nenorāda, teksti ir vai nav lasīti.
Savukārt soctīklos vērojamās psiholoģiskās reakcijas un parādību vērtējumi apliecina, ka absolūtais sabiedrības vairākums neseko kritikas žanrā rakstītajam un spēja reflektēt daudzmaz niansēti atrofējusies līdz “patīk–nepatīk” vai “uzrunā–neuzrunā” līmenim.
Dzīvojot soctīklu algoritmu diktēto apstākļu “burbuļos”, cilvēki zaudē spēju objektīvi un kritiski raudzīties uz pasauli un kļūst viegli ietekmējami.
Dzintara Dreiberga filma “Dvēseļu putenis” soctīklos un arī apskatnieku lielākās daļas vidū izpelnījusies pamatotu sajūsmu. Mani tā saviļņoja gan tīrradņa Oto Brantevica tēlojuma, gan izcili veidoto kauju epizožu, gan neapšaubāmo tās daudzo uzteicamo kvalitāšu dēļ. Tomēr esmu pamanījusi, ka pat neliels publisks kritisks vērtējums par šo darbu tiek uztverts teju kā šā darba noliegums. Kas noticis ar cilvēku uztveri?
Prieks par filmu “Dvēseļu putenis” man nebūt neliedz paraudzīties uz to arī vērtējoši.
Stāstu par mūsu strēlniekiem es labprātāk redzētu izstāstītu valodā, kas tuvāka Eiropas, nevis Holivudas kinematogrāfam, kaut vai tāpēc, ka esam eiropieši. Filmā dzirdamā mūzika ir skaista, tomēr palaikam tā man šķiet holivudiski ilustratīva un ar skatītāja jūtām manipulējoša brīžos, kad tiek izmantota traģikas pastiprināšanai.
Tie visi, protams, ir mākslas vēstījuma paņēmieni, tomēr šķiet pārāk viegli atšifrējami, lai uz mani iedarbotos. No otras puses – vienai daļai publikas patīk, kad ar to manipulē tieši un vienkārši, tā labprāt ļaujas šādai vadībai un tās radītajam pārdzīvojumam.
Ar interesi lasīju gan Agra Redoviča apceri par “Dvēseļu puteni” “KinoRakstos”, gan Aivara Madra vērtējumu “Satori.lv”, kurā viņš norāda, ka lieliskā filma ir “standarta formulas kino”. Iesaku tos sameklēt un izlasīt, lai pārliecinātos, ka filmas vērtējumam nav jābūt vienkāršotam. Es nebūt nepiekrītu visam, ko abi kritiķi saka, bet šo tekstu lasīšana ļauj izkļūt ārpus nekritiskas jūsmas vai nolieguma, nokļūstot krāsainākā un interesantākā pasaulē. Ceru, ka valsts turpinās atbalstīt kultūras medijus, lai kādu dienu sabiedrība pēkšņi neattaptos melnbaltu “burbuļu” totalitārismā.
Īpašā atmosfēra pēc “Dvēseļu puteņa” noskatīšanās, ko zālē radīja dažādu paaudžu skatītāju saviļņojums, paliks manā atmiņā kā unikāla pieredze latviešu kino kontekstā.
