Pēc publikācijas “Latvijas Avīzē” atceļ neatkarības cīnītājam piespriestos apvainojumus 19
Prokurors Zvejnieks rīkojies nelikumīgi
Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Ģederts Melngailis ir saņēmis Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurora vietnieces un virsprokurora pienākumu izpildītājas Gitas Biezumas parakstītu vēstuli “Par prokurora atbildē ietvertā nolēmuma atcelšanu”. G. Biezuma paziņojusi, ka Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurora Sandra Zvejnieka parakstītais nolēmums ir nelikumīgs un nav pamatots. “Latvijas Avīze” jau rakstīja (“Prokurors atbalsta represijas?”, “LA”, 9. augusts), ka prokurors Zvejnieks Melngailim bija paziņojis lēmumu, ka piespiedu ārstēšana psihiatriskajās slimnīcās Blagoveščenskā un Rīgā padomju laikā bijusi pamatota, obligāta un tiesiska. Prokurore G. Biezuma toties uzskata, ka S. Zvejnieks lēmumu pieņēmis, pamatojoties uz neatbilstošām likuma normām. G. Biezuma sacīja, ka pievērsusi uzmanību prokurora Zvejnieka vēstulei, kad saņēmusi vairākus privātpersonu iesniegumus ar lūgumu izvērtēt šīs vēstules saturu, kā arī pēc publikācijas “Latvijas Avīzē”. G. Biezuma kā neatbilstošu likuma normām man skaidro faktu, ka likums “Par Latvijas PSR un PSRS psihiatriskajās ārstniecības iestādēs nepamatoti ievietotām personām” attiecas uz cilvēkiem, kas tur nokļuva bez tiesas nolēmuma, nevis uz personām, kuras jau reabilitētas ar tiesas lēmumu.
Ģ. Melngailis uz Blagoveščensku tika nosūtīts ar Augstākās tiesas lēmumu, kas balstījās uz Rīgas republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu komisijas atzinumu, ka Melngailis ir nepieskaitāms un sociāli bīstams.
Lidija Lasmane-Doroņina, kuru tiesāja kopā ar Melngaili, atceras, ka viņas cīņubiedrs bija pilnīgi normāls cilvēks, kuru piespiedu kārtā ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, jo viņš vāca un izplatīja pretpadomju literatūru un uzturēja sakarus ar tautiešiem ārpus Latvijas. Līdzko Latvija atguva neatkarību, Augstākā tiesa viņu reabilitēja, taču nenoņēma padomju laikā uzlikto diagnozi “paranoīdā šizofrēnija”. “Personas diagnoze nav saistīta ar šo likumu. 1990. gadā Melngailis tika atzīts par nevainīgu un reabilitēts, līdz ar ko visi piespiedu līdzekļi, kas viņam tika piemēroti, ir nelikumīgi un nepamatoti,” skaidroja virsprokurora pienākumu izpildītāja.
Taču Ģ. Melngailis joprojām staigā ar viņam padomju laikā piespriesto diagnozi un tieši tādēļ vērsās Ģenerālprokuratūrā ar iesniegumu, lai tiktu no tās vaļā, bet saņēma pieminēto prokurora S. Zvejnieka atbildi.
“Neesmu ārsts un nevaru dot slēdzienu, tāpēc manis pieprasīto medicīnisko dokumentāciju aizsūtīju atpakaļ uz Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru, lai ārsti uzraksta slēdzienu par personas stāvokli brīdī, kad viņš tika turēts psihiatriskajā slimnīcā. Pēc likuma, nav paredzēta iesnieguma autora piedalīšanās,” sacīja S. Zvejnieks un norādīja, ka izlasījis saņemto ārstu atzinumu un sapratis, ka atbilstoši tā laika likumiem tas bijis pamatots lēmums. Sabiedrībā sašutumu radīja fakts, ka prokurors nav ņēmis vērā faktu, ka padomju okupācijas režīms ir nosodīts kā represīvs, necilvēcisks un noziedzīgs un šā režīma izdarības atzinis par pamatotām un tiesiskām.
