Anda Līce: Projektu gūstekņi 0
Cilvēces vēsturē ir bijuši dažādi laikmeti: akmens, bronzas un dzelzs, pašlaik mēs dzīvojam projektu laikmetā. Tas izskatās tā – nav projekta, nav nekā. Uzreiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā sākās drudžaina projektu rakstīšana, radās pat pilnīgi jauns amats – projektu konsultants. Projektu sakarā, protams, jautājums vienmēr grozās ap naudu. Gribam to atzīt vai ne, naudas attiecības līdz ar to aizvien biežāk valda pār visām pārējām.
Sabiedrībai pieejamajā līmenī tas var būt kādas mākslas izstādes, koncerta vai grāmatas projekts, augstākajos politiskajos un sabiedrībai mazāk redzamajos līmeņos tie ir partiju, valdību, prezidentu, valstu, karu un miera projekti. Projektu autori ne vienmēr vēlas būt redzami, jo daudziem globālajiem projektiem ir necilvēcīgi augsta cena. Šādiem projektiem ir vajadzīgs kāds nopietns attaisnojums, un tādu vienmēr var atrast. Viens no visos laikos ejošākajiem ir karš pret neticīgajiem, bet var būt arī karš par ticības brīvību, brīvo tirgu, demokrātiju, dažādu veidu vienlīdzību un tamlīdzīgām lietām.
Mūsu mīļajā Latvijā galvenais projektu rakstīšanas un izsoļu laiks allaž sakrīt ar vēlēšanām. Tad sākas tāda rosība, kāda netiek novērota starpvēlēšanu laikā. Tā kā politiskās skatuves ir gaužām mazas un sabiedrība labi zina, ko te kurš ēd, projektu autori meklē jaunas sejas, pareizāk, jaunas uzlīmes savām partijām, vārda tiešā nozīmē ar sabiedrībā zināmu cilvēku attēliem aplīmējot transporta līdzekļus, reklāmstabus un partiju reklāmlapas. Vecajiem partiju bukiem vismazāk ir vajadzīgi tādi, kuriem ir politiķu domāšana. Labticīgie jauniņie tikai vēlāk apjēdz, ka ir bijuši vien līdzeklis kādās rokās. Iet laiks, un karstajos pelnos atkal iekrīt jauni circeņi. Visātrāk uzķeras radošie cilvēki, jo viņi ir emocionāli, aizrautīgi un daudzi no visas sirds vēlas atbalstīt savas valsts kultūras vērtības, radošās izpausmes un vispār pārmaiņas uz labu. Savu lomu, protams, spēlē arī materiālie apsolījumi un publisko cilvēku vēlme būt redzamiem un atpazīstamiem. Turklāt viņiem saka: “Kurš tad, ja ne tu, kad tad, ja ne tagad?” Un tas pārliecina. Diemžēl politiskajos projektos iesaistītie kļūst par tās sistēmas, kurā viņi nonāk, gūstekņiem, un viņu rīcības iespējas ir visai ierobežotas, jo “te tā nav pieņemts, te ir savi spēles noteikumi”. Tas censoņus diezgan ātri nomierina.
Daudzas lietas bieži vien var iekustināt veiksmīgāk, darbojoties sistēmas ārpusē. Tad visu izšķir tikai tavs godaprāts, sajēga par lietu kārtību un apziņa par piedalīšanos kādā daudz lielākā un krāšņākā kosmiskā projektā – mūsu dzīvē uz Zemes.