Projekti uz papīra vien nav interesanti 0
Anita Jaunbelzere, žurnāls “Baltijas Koks”
Arnis Gailis ir pazīstams meža zinātnieks, selekcionārs. Vai augsti novērtētam zinātniekam ir vērts ņemties pa savu mežu? Viņš saka, ka ir, jo gandarījuma sajūta, kad saproti – viss ir izdarīts pareizi –, esot lieliska. Šovasar Gailis piedalījās konkursā Sakoptākais mežs, prezentējot tajā 17 hektāru lielu meža nogabalu, kas atrodas, kā mēdz teikt, nekurienes vidū.
Zinātnieks un meža īpašnieks
Gailis: – Šajā nogabalā esmu saimniekojis visā tā platībā. Bijušas gan vienlaidus, gan kopšanas cirtes, infrastruktūras uzturēšana un atjaunošana. Konkursa komisija gribēja to redzēt, un man bija ko parādīt.
Mana sazobe ar mežu sākās jau studiju laikos. Darba gaitas sāku Silavā, strādāju te jau no pēdējiem studiju gadiem. Arī mans diplomdarbs saistīts ar objektu, kas bija Silavas selekcionāru ierīkots. Tās bija astoņdesmito gadu beigas. Nu jau pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi. Institūtā mani pieņēma ļoti ieinteresēti un pozitīvi. Iedziļinājos selekcijā un strādāju kopā ar doktori Valentīnu Roni, Imantu Baumani, Jāni Birģeli. Sākumā vairāk pievērsāmies eglei, tad aizgāja arī bērzs un nedaudz arī citi lapu koki. Tā arī turpinu. Pa vidu vēl šo to esmu darījis. Kādus nepilnus divdesmit gadus paralēli nostrādāju Valsts meža dienestā. Veidoju reproduktīvā materiāla kontroles sistēmu. Tas, protams, bija interesanti, taču arī sarežģīti, jo vajadzēja izprast starptautiskās norises. Tad tomēr izvēlējos palikt pie tā, kas man patīk visvairāk, – pie zinātnes un sava meža.
Manam vectēvam savulaik bija zemes īpašums, kuru izdevās atgūt. Tad arī reģistrēju zemnieku saimniecību Smiltnieki. Ar lauksaimniecību gan neesmu nodarbojies, bet mežu cenšos apsaimniekot intensīvi, taču ne vienmēr tas izdodas. Bijuši arī tādi gadi, kad daudz visa kā cita un meža lietas palika novārtā. Tagad cenšos darīt vairāk. Tāpēc arī pieteicos konkursam Sakoptākais mežs.
Turos pie klasikas
Konkursā prezentēju 17 hektāru lielu īpašumu, kas nav mantots, bet iegādāts. Tajā ir tikai mežs. Agrāk bijusi arī lauksaimniecības zeme, bet nu tā ir aizaugusi. Es to nopirku pirms kādiem desmit gadiem. Ja vēl vecais saimnieks tur bija kaut ko darījis, pat kaut ko apmežojis un bērzus iestādījis pusaizaugušā laukā, tad mantinieki nolēma, ka īpašumu neapsaimniekos, bet pārdos. Vieta ir diezgan sarežģīta, tur ir daudz mitrāju. Stāvēja gadus, īpaši neko nedarīju, tad sapratu, ka jāķeras klāt. Tur bija jau virs 90 gadiem vecs bērzs, virs simts gadiem veca egle, kas vēl arvien bija saglabājusies. Nospriedu, ka vajag paņemt to, kas ir izaudzis.
Bērzs bija ieaudzis niedrājā un samērā nekvalitatīvs, kā jau trešās bonitātes audzē. Finiera iznākums – ļoti zems. Taču egle bija augusi ļoti labi. Viena nogabala mala bija tāda labāka, jau sausais tips. Es nozāģēju to, kas bija pieaudzis, nedaudz nozāģēju arī to, kas bija kā plantāciju mežs, respektīvi, ar trīsdesmitgadīgiem baltalkšņiem aizaugusi lauksaimniecības zeme. Tās platības, kas man likās neefektīvi izmantotas, es nozāģēju vienlaidus cirtē. Sāku jau atjaunošanu un pavasarī to turpināšu, augsne jau ir sagatavota. Vietās, kur tas ir būtiski, arī grāvji ir pārtīrīti. Niedrājā jau ir tā, ka vēlā rudenī vai agrā pavasarī jāskatās, vai ar īsiem zābakiem var cauri iziet. Ūdens turas ilgi.
Pārējā īpašumā turos pie Latvijā pierastā, klasiskā apsaimniekošanas veida. Strādāju ar vienlaidus cirtēm, ar atjaunošanu, ar kopšanas cirtēm. Daudzas vietas atjaunoju, mērķtiecīgi stādot, bet tur, kur labi atjaunojas dabiski, tur skatos: ja mežs ir jau saaudzis, tur vairs nav ko plēsties, jāatstāj, ja labi aug, lai aug. Pēc mežizstrādes cenšos atjaunot meliorācijas sistēmas, iztīrīt vecos grāvjus, kas bieži vien veidoti laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu, kad ļoti daudz susināja ne tikai mežu, bet arī lauksaimniecības zemes. Lai pats tiktu mežam klāt, sakārtoju arī ceļu.
Cilvēks dzīvo simbiozē ar mežu
Esmu sapratis meža veselības un produktivitātes nozīmi. Vai zinātniekam mežā ir viegli? Tagad tik daudz kas mainās, bet atziņa, ka mežs Latvijā jau ļoti sen apsaimniekots, manī nostiprinājusies. Tas vienmēr cilvēkam ir devis gan materiālus mājvietai, gan iespēju strādāt, dzīvot, būvēt kuģus un vēl daudz ko. Tas ir saglabāts un saglabājies. Cilvēks, loģiski darbojoties, ir pilnīgi sadarbībā vai simbiozē ar mežu. Manuprāt, tas ir resurss, kas acīmredzami atjaunojas un ko var atjaunot. Tālāk jau selekcijas un zināšanas par kokaugu veselību dod mums iespēju atjaunot mežu daudz efektīvāk. Varam izaudzēt to, kas mums vairāk interesē. Ja mēs spējam ar savām selekcijas zināšanām resursu apjomu palielināt, tad iegūst visi.
Vai uz kokiem mežā skatos kā dakteris uz cilvēkiem? Noteikti. It īpaši plānojot kopšanas cirtes, es vēroju, kā katrs koks izskatās. Ja redzu pazīmes, ka viņam ir vai nu trupe, vai vēl kaut kas, tas nav ne tik skaists, ne tik zaļš kā apkārtējie koki, tad ir jāpaņem laicīgi ārā.
Vienam kokam metas trupe, bet otram turpat piecus soļus tālāk nemetas. Tas varētu būt arī ģenētiski noteikts, ka ir koks, kuram ir lielāka rezistence. Tas spēj cīnīties jeb atvairīt to trupes sēni. Tā netiek tam iekšā. Līdzīgi kā cilvēki – cits slimo katru gadu, bet cits neslimo. Daudzveidība ir jebkuras sugas izdzīvošanas pamatā.
Ja tā nebūtu, tad pie viena kaitīgā organisma vai viena patogēna visa suga arī iznīktu. Līdzīgi kā bija beidzamajos gados ar ošiem. Ir tikai atsevišķi ošu eksemplāri, kas spēja pretoties. Tas nozīmē, ka tā suga jau ir apdraudēta. Ja īpatņu paliek pavisam maz, tad tie vairs nespēj pilnvērtīgi vairoties. Tomēr izskatās, ka beidzamajos gados ošu miršana ir piebremzējusies.
Jādomā, kā pielāgoties klimatam
Saprotot, ka ekstrēmums palielināsies, ka stiprie vēji būs biežāki, gluži kūdrenī egli nevajadzētu stādīt.
Protams, tādā bagātā kūdrenī egle aug ļoti labi. Jo tā vecā egļu audze, kas man bija, kur egles bija augušas 110 gadu, tur bija vairāk nekā 400 kubikmetru no hektāra. Egle aug ļoti labi uz kūdras augsnes, bet stabilitātes risks ir liels.
Kādi varianti vēl būtu? Kūdrā piemērots ir melnalksnis, bērzs nebūs tik veiksmīga izvēle. Šopavasar niedrājā stādīju melnalksni. Priede, protams, ir noturīgāka kūdras augsnēs, taču tie saucamie platlapju kūdreņi jeb dumbrājs priedei ir par treknu.
Jā, man kūdrenī eglei bija 400 kubikmetru. Tās egles bija pārdzīvojušas 1967.–1968. gada lielās vētras. Toreiz gan tā bija vēl pusaugu egle. Es, protams, tā uzmanīgi skatījos un staigājot redzēju, ka tur jau lielie koki sāk kalst, tāpēc arī izlēmu, ka beidzot ir jāpaņem. Šķiet, ka tai mežaudzei viens stūrītis bija kaut kādā 90. gadu vētrā nopūsts. Tas nebija pat izvākts. Tur tagad ir virsū jau 20 gadu veca egļu jaunaudze un apakšā viss tas gāziens arī ir saskatāms. Interesanti, ka tur arī pa vidu bija kāda apse, kāds ozols. Ozolus es atstāju, protams, kā ekoloģiskos kokus. Ar apsēm jābūt uzmanīgam. Tās, kad gāžas, ņem arī citus kokus līdzi. Jā, tās apses ir milzīgas.
Kad gribu, tad cērtu – tas būtu loģiski
Šajā 17 hektāru īpašumā es pats neko neesmu apmežojis. Tur jau viss bija vai nu noticis dabiski, vai iepriekšējais īpašnieks bija iestādījis. Citos īpašumos es tomēr arī kaut kur iestādu jaunu mežu bijušajās lauksaimniecības vai cita lietojuma veida zemēs, kas šobrīd ir kā mežu plantācijas. Kad tu gribi, tad tu vari cirst. Tas man liekas ļoti loģisks risinājums. Ja paskatās, piemēram, tepat drusku uz ziemeļiem, somiem nav šo ierobežojumu, vienalga visi meži nav nocirsti. Īpašnieks tomēr domā, kad un ko cirst un cik daudz. Nav tā – ja var cirst visu, tad visu nocērt. Es domāju, ka pie mums jau arī šobrīd daudzi lielie mežu apsaimniekotāji intensīvi rēķina, kāda peļņa būs šogad, kāda nākotnē. Jādomā par attīstību, nevis to, kā paņemt vienreiz. Parasti cenšos tādas mazas, atsevišķas ciršanas netaisīt, vairāk koncentrējot visu kopā un apvienojot. Tas, protams, no loģistikas puses ir vienkāršāk. Tagad arī šajā īpašumā pēc kopšanām kaut ko jau tie negaisi un vēji izgāzuši vai nolauzuši. Tā kā tuvumā nekādas darbības nav, tad vest atsevišķi uz turieni tehniku dažu koku dēļ, ņemot vērā, ka tas ir tālu no pārējiem, ir pilnīgi nelietderīgi. Viņi tur paliks dabas vajadzībām. Tuvumā nav arī nevienas mājas, neviena kaimiņa, kuram varētu atdot malkai kaut vai pāris koku. Tur ir diezgan pamests nostūris.
Un tomēr – tā praktiskā darbošanās mežā dod gandarījumu. Tu redzi, ka kaut kas ir izveidots, kaut kas paliks. Ar projektiem tikai uz papīra es nespētu darboties, jo zūd gandarījums redzēt, kā tas mežs aug un veidojas.
Patiesībā mežs aug ātri
Man ir divi bērni. Ar puiku kopā šogad stādījām. Viņš man arī iepriekš ir palīdzējis. Protams, ja sanāk daudzas lielas stādīšanas, tad es meklēju stādītājus. Šajā pavasarī mums nebija daudz, kādi pāris hektāri. Tad tos mēs stādījām divatā pa sestdienām un pievakarēm.
Tagad puika var skatīties, kā aug viņa stādītais mežs. Patiesībā jau mežs aug ļoti ātri. Es jau esmu retinājis savus stādītos mežus. Nav tā, ka mežs ir tikai mazbērniem. Meži jau, protams, ir bērniem, bet arī pats jau kaut ko redzu un varu dabūt.
Tādas negatīvākās sajūtas mežā visbiežāk ir saistītas ar kaut kādiem bojājumiem. Visbiežāk tie ir dzīvnieku bojājumi. Notrīti ragi, protams, tie var būt atsevišķi koki. Cūkas pavasara stādījumu ir izrakušas vienlaidus platībā, kur vispār vairs nekas nav palicis. Var stādīt par jaunu vai nestādīt, jo neviena stāda vairs nav. Iespējams, meklējušas maijvaboles, iespējams, kaut kādas saknes. Briežu vai stirnu nokostie, kas nekādi nespēj dabūt augšanas tempu. Ja egles tiek apkostas, tās ilgi stāv tā vietā, lai pāris gados jau būtu manā augumā.
Cūku postījumus vēl neesmu atjaunojis. Ja platība šogad atkal būs pārrakta, tad varbūt nav vērts tur iet. Bet, ja cūkas to vietu vairs neaiztiek, atstāt tukšumu es arī īsti neredzu pamatojumu.
Vai cūku mēris varētu palīdzēt? Visu laiku jau tas ir mums blakus, bet cūku populācija tomēr sadzīvo ar to pietiekami labi. Visu laiku atrod tās kritušās, bet arī dzīvās ir. Arī mednieki tās medī, nav tā, ka nav vairs nekā. Tie cūku bari tāpat pārvietojas diezgan lielā teritorijā, un nevar zināt, kurā brīdī viņi tur ieklīst.
Man katrā ziņā ir priecīgi paskatīties uz šiem stādītajiem mežiem, it īpaši tādiem, kurus es apciemoju retāk. Atnāc un redzi, cik ļoti mežs ir izaudzis un cik labi tas aug. Teikšu godīgi – jau tā pirmā retināšana savā mežā ir gandarījums, ka tas ir izaudzis. Tas nozīmē, ka viss bijis izdarīts un ir izdarīts pareizi.
Viedokļi
Rita Benta, eksperte: «Ļoti sarežģīts meža īpašums, jo tajā ir smagi meža augšanas apstākļi. Tādēļ liels darbs jau ir ieguldīts un vēl jāiegulda infrastruktūras – meliorācijas grāvju un ceļu – sakārtošanā. Meža īpašnieks ļoti lielu uzmanību velta augstvērtīgu mežaudžu veidošanai, veicot atjaunošanu ar selekcionētu materiālu, kā arī jaunaudžu un vidēja vecuma mežaudžu kopšanu, ko apgrūtina nenormāli lielais pārnadžu blīvums.»
Aivars Tauriņš, kompleksa Zilie kalni attīstības aģentūras direktors: «Pašvaldību savienības padomnieces lauku attīstības jautājumos Sniedzes Sproģes laipni aicināts, kā Ogres novada pārstāvis pievienojos konkursa Sakoptākais mežs vērtētāju pulciņam, apmeklējot novadnieku mežus. Klausoties Gaiļa mierīgajā, lietišķajā un strukturizētajā stāstījumā, bija jaušamas viņa – meža zinātnieka – gadiem krātas, bagātas zināšanas. Īsi rezumējot – izcila, profesionāla meža apsaimniekošana. Par to mūsu novadam ir lepnums un prieks.»
