Māris Zanders: Pēc nonākšanas Rīgas vadībā “Progresīvo” pārstāvjiem nāksies pieņemt lēmumus, kas radīs neizpratni partijas atbalstītājos 6
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Komentāros par gaidāmo varas maiņu Rīgas domē mazāka uzmanība tiek veltīta tam, ka zināmā mērā lielākais ieguvējs ārkārtas vēlēšanās ir līdz šim varā maz pārstāvētā partija “Progresīvie”, kuras kandidāti kupli pārstāvēti starp domē ievēlētajiem no saraksta “Attīstībai/Par, “Progresīvie””.
Ņemot vērā, ka plašākai publikai šī ir mazzināma politiskā grupa (2017. gada pašvaldību vēlēšanās atsevišķi tās kandidāti tika ievēlēti Aizputē un Mārupē), dažas subjektīvas piezīmes.
Pirmkārt, neatkarīgi no katra politiskajām simpātijām vai antipātijām nav noliedzama grupas vadītāju un biedru izturība un neatlaidība. Latvijā diemžēl ierasta situācija ir tāda, ka, ja politiskā organizācija vairākkārt neiegūst pārstāvniecību Saeimā vai būtiskās pašvaldībās, partijas aktivitāte apsīkst.
“Progresīvie”, kuri kā biedrība izveidojās jau 2011. gadā, ir spējuši labā nozīmē pilināt savas idejas, par spīti savam it kā marginālajam statusam pašmāju politiskajā ekosistēmā, un, raugi, nu viņi plūc vismaz šādā izpratnē pelnītus augļus.
Otrkārt, “Progresīvie” ir radījuši samērā jēdzīgu piepildījumu ekoloģiskajai tematikai Latvijas politikā, pamatoti atņemot šo tematiku grupai, kas sevi sauc par Latvijas Zaļo partiju, kuras darbībā, gadiem ejot, “zaļums” kļuva arvien grūtāk saskatāms.
Būtu tikai loģiski, ja “Progresīvie” panākumus Rīgā 2020. gada augustā interpretētu kā argumentu startēt 2022. gadā Saeimas vēlēšanās, un no šī viedokļa tuvākais gads partijai būs ļoti svarīgs.
Nepiekrītu viedoklim, ka jaunpienācēji “lielajā politikā” teju vai neizbēgami vai nu “aplaužas”, vai pārņem “vecāko biedru” netikumus. Šāds fatālisms neliekas pamatots, tomēr atļaušos dažas piezīmes.
Pirmo panākumu eiforijā būtiski būs tas, vai jauno situāciju – nonākšanu varā – adekvāti uztvers arī “Progresīvo” vēlētāji.
Proti, jau pirmajās dienās pēc vēlēšanu rezultātu publicēšanas sociālajos tīklos varēja lasīt pārmetumus partijas vadībai, ka tā, lūk, piekritusi strādāt vienā koalīcijā ar nacionāļiem (jāpiezīmē, ka indīgas piezīmes par topošo koalīciju var lasīt arī nacionāļiem simpatizējošo “burbulī” – tikai par “progresīvajiem”).
Nav noliedzams, ka viedokļi virknē jautājumu – piemēram, par nepilsoņu tiesībām balsot pašvaldību vēlēšanās – krasi atšķiras un atšķirsies. Tomēr nedomāju, ka “Progresīvo” vēlētāji un ievēlētie pārstāvji rīkosies prātīgi, ja izvēlēsies modeli “visu vai neko”.
Ja tuvākā pusotra gada laikā Rīgas domē ievēlētie varēs parādīt galvaspilsētā reālus rezultātus kaut pusē jautājumu, ar kādiem partija startēja, tas jau būs labi. Situācija nedaudz atgādina partijas biedru attieksmi pret nu jau bijušo Vācijas ārlietu ministru Jošku Fišeru, kura evolūciju no kreisā radikāļa līdz valdības loceklim daudzi zaļie uztvēra kā ideālu nodevību.
Iespējams, šādas pārvērtības tiešām grūti pieņemt, tomēr Fišers kā ārlietu ministrs bija visnotaļ interesants un veiksmīgs. (Līdzīgs ir stāsts par 1968. gada studentu nemieru līderi, pēc tam Eiropas Parlamentā redzamu politiķi Danielu Kon-Benditu.) Prioritāšu izkārtošana secībā nenozīmē principu nodošanu.
Tāpat ir skaidrs, ka pēc nonākšanas Rīgas vadībā “Progresīvo” pārstāvjiem nāksies pieņemt lēmumus, kas radīs neizpratni partijas atbalstītājos.
Manuprāt, tas ir jautājums par savstarpējo komunikāciju – ja ievēlētie nevis, kā saka, runās riņķī apkārt, bet atklāti informēs par reālo situāciju, kompromisi kļūs saprotamāki.
“Progresīvos” var apzīmēt kā Rīgas gados jaunu cilvēku un t. s. radošajās profesijās strādājošo partiju, ar to saprotot, ka tā ir t. s. nišas partija. Pat ja tā ir, kas vainas idejiski precīzi iezīmētai nišas partijai (atšķirībā no politiska rasola)?
Turklāt, ja šīs partijas darbības rezultātā politiski aktīvāki kļūs gados jauni cilvēki, tas būs ieguvums visiem.
Savukārt no skeptiķa pozīcijām raugoties, es “Progresīvajiem” ieteiktu sevišķi nepaļauties uz ekspertu teikto, ka Latvijas sabiedrība ekonomiskajos jautājumos ir kopumā kreisi noskaņota (proti, ir labas izredzes atbalstītāju loku būtiski paplašināt).
Mums šis kreisums ir specifisks: mēs, iespējams, piekrītam, ka “turīgajiem” ir nodokļos jāmaksā vairāk, bet tas attiecas uz jebkuru, kurš saņem par 100 eiro mēnesī vairāk nekā es, bet ne jau uz mani pašu. Mūsu kreisums ir aizvainoto, sarūgtināto kreisums.
