Progresīvais neapliekamais minimums būs gadu vēlāk – no 2015. gada . Diskusija 0
“Latvijas Avīzes” publiskajā diskusijā “Kā mazināt sociālo nevienlīdzību?” labklājības ministre Ilze Viņķele (“Vienotība”) un 11. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāts Gunārs Igaunis (Reformu partija) piektdien Rikavā klāstīja, kā valsts mazinās sociālo nevienlīdzību un nabadzību.
Kompromiss. Vēl labāks?
Diskusija ar Rēzeknes un Viļakas novadu ļaudīm notika laikā, kad viens darbaspēka nodokļa samazināšanas priekšlikums pēc valdošo partiju ķīviņiem tika nomainīts ar citu – kompromisa priekšlikumu, kas esot vēl labāks. Kam?
Labklājības ministre Ilze Viņķele nevēlējās klātienē iesaistīties “dūru cīņās” ar Gunāru Igauni, samiernieciski nosakot, ka visas partijas gribējušas tikai labu – palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem.
Vai sociālas apdrošināšanas iemaksu samazināšana par procenta punktu ir labāka par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu?
“Ja ienākuma nodokļa mazināšana ir izdevīgāka tiem, kam lielākas algas, tad sociālā nodokļa mazināšana un neapliekamā minimuma palielināšana, kā arī atbalsta palielināšana par apgādāmajiem ir izdevīgāka tiem, kam mazāki ienākumi,” skaidro ministre. “Arī uzņēmējiem tas ir izdevīgs, jo mazina darbaspēka izmaksu slogu, ” viņa bilst.
Lai klātesošajiem būtu skaidrāki ieguvumi, viņa jauno priekšlikumu piemēroja ģimenei ar trim bērniem – neapliekamais minimums 75 eiro, par katru apgādājamo bērnu – 165 eiro, plus par pusprocentu mazākas sociālās iemaksas – tas viss kopā būšot 500 latu gadā papildus klāt. “Tas Latvijas apstākļiem ir daudz!” ministre secināja.
Gunārs Igaunis latgaliski priecājās par darba nodokļu mazināšanu. Kaut atbrīvojums no ienākuma nodokļa par apgādājamo palielināts no 80 latiem līdz 116 (165 eiro), viņam tomēr gribējies vēl vairāk – līdz 140 latiem. Viņš palika pie partijas sākotnējā uzstādījuma kā vislabākā – ienākuma nodokļa mazināšanas par diviem procentiem, kas tagad ieplānota divus gadus vēlāk. “Nodokļu maiņa mazina ticību šai valstij,” viņš piebilda.
Tomēr Reformu partija, iestājoties par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu par diviem procentpunktiem, faktiski izslēdza iespēju neapliekamo minimumu palielināt progresīvi. Gunārs Igaunis izvairījās spriest, par to, “kas būtu, ja būtu”. “Galvenais, lai ģimenes ar bērniem sajūt reālu pieaugumu,” viņš noteica.
Kur pazudis pieteiktais progresīvais neapliekamais minimums: jo mazāka alga, jo tas lielāks, jautāju ministrei.
Ilze Viņķele: “Jā, neapliekamā minimuma palielināšana bija mana ideja, ko sadzirdēja un atbalstīja finanšu ministrs. Progresivitātes elementam ir pieprasījums sabiedrībā un uz to arī būtu jāvirzās. Es neticu, ka Latvijā būtu vērts ieviest progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli. Legālu lielo ienākuma saņēmēju ir tik maz, ka tas nedotu vēlamo efektu.
Ja mēs būtu piemērojuši dažādu neapliekamo minimumu, tā būtu reāla progresivitāte – vairāk ienākumu mazām algām. Šis priekšlikums neguva atbalstu tāpēc, ka daļa manu kolēģu sprieda tā: šo starpību cilvēki saņems tikai 2015. gadā pēc gada ienākuma deklarācijas iesniegšanas. Saeimas vēlēšanas ir nākamgad. Tā kā cilvēki algas pieaugumu nākamgad nesaņems, atliekam! Diemžēl šis bija arguments, kā dēļ priekšlikumu par progresīvo neapliekamo minimumu atlika uz gadu. Ceru to iedabūt likumā, kas darbosies no 2015. gada.”
Indeksētās pensijas izmaksās septembrī
“Esošajiem pensionāriem diemžēl nav iespēju uzlabot savu pensiju salīdzinājumā, piemēram, ar mana gadagājuma cilvēkiem,” indeksācijas būtību klātesošajiem pensionāriem (gandrīz pusei zāles) skaidro ministre. “Indeksācija ir vienīgā iespēja palielināt pensiju. Krīzes laikā indeksācija bija iesaldēta un pēc likuma tā bija jāatsaldē nākamgad rudenī. Tā kā sociālā budžeta finansiālie rādītāji ir labāki, nekā prognozēts, pieņēmām lēmumu indeksāciju atsākt gadu agrāk.”
Tomēr Pensionāru federācija prasa par visu neindeksēto laika periodu.
Viņķele neuzskata to par pareizu pieeju, jo krīzes laikā cieta visa sabiedrība, turklāt sabiedriskajā sektorā strādājošie, atšķirībā no pensionāriem, piedzīvoja būtisku algu samazinājumu. “Ja vienai sabiedrības daļai kompensējam krīzes laika ieturējumus, tad tikai dabiski būtu tos kompensēt arī visiem pārējiem,” tā pauda ministre.
“Tas diemžēl nav iespējams, tāpēc radām kompromisu – palielināt pensijas ar indeksu, kas atspoguļo patēriņu cenu izmaiņas šajā periodā, tas ir, par 1,04. Vidējais pensiju pieaugums tiek lēsts vidēji par pieciem latiem. Pirmo indeksēto pensiju saņemsit jau septembrī,” apliecina ministre.
Vai tad indeksācija pēc likuma neattiecas uz visām pensijām, brīnījos.
Ilze Viņķele piekrīt, ka taisnīgi būtu indeksēt visas pensijas un pilnā apmērā, jo cilvēki tās godīgi nopelnījuši. “Taču tagad iespējas ir indeksēt tikai daļu. Iespējams, ka sociāli taisnīgāk būtu indeksēt noteiktu summu visām pensijām, piemēram, 200 latus.”
Tieši ar šādu priekšlikumu taču nāca klajā Pensionāru federācija!
“Šis nav unikāls Pensionāru federācijas priekšlikums – tas bija viens no Labklājības ministrijas piedāvājumiem,” bilst ministre.
Vaicāju, vai tad atbildi nevar sniegt agrāk par 9. oktobri, kā solīja Senioru padomei. Varbūt tūlīt?
“Idejiski šis priekšlikums ir gana labs un pieņemams. Pārdomu laiku lūdzu, lai Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūra izrēķinātu tehniskās izmaksas un iespējamo ieviešanas datumu. Šis modelis varētu tikt piemērots nākamā gada indeksācijā,” pieļāva Viņķele.
Tas nav taisnīgi!
No zāles: “Pēc kādiem kritērijiem tiek mainīts pensijas aprēķināšanas koeficients? Ar nožēlu redzu, ka šodien pensijā aiziet, saņemdami 58 latus mēnesī.”
“Pensiju aprēķina pēc valsts ekonomiskās situācijas – ņem vērā vidējo algu, vidējās iemaksas. Ja ekonomikā iet slikti, tas ietekmē pensiju aprēķinu. Šobrīd Senioru padomē diskutējam, vai lietderīgi fiksēt koeficienta apakšējo un augšējo robežu. Piemēram, lai cik ekonomikā slikti, koeficients nedrīkstētu būt zemāks par 1,” atbild ministre.
“Tātad pensiju aprēķina nevis pēc tā, cik pensionāram pienākas, bet gan pēc tā, cik ir naudas sociālajā budžetā?”
“Nē, tas nav atkarīgs no naudas daudzuma, bet no ekonomiskās situācijas novērtējuma. Bet 58 latu pensija ir tik maza, ka laikam ir mazs darba stāžs un iemaksas nav veiktas,” tā ministre.
Silvija Strankale, Rēzeknes novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja: “Latgale ir reģions, kur ir visaugstākais bezdarbs un tuvākajos gados pensionēšanās vecumu sasniegs cilvēki, kuri diemžēl ne savas vainas dēļ nav veikuši sociālās iemaksas. Vakar man uz pieņemšanu bija sieviete, kura septembrī saņems pirmo pensiju – 49,50 latus. Indeksācija šo pensiju neglābs. Bet arī pabalsts nepienākas, jo pensija ir mazliet virs nabadzības līmeņa. Kā ar tādu izdzīvot? Varbūt valstī tāpat kā minimālo algu noteikt minimālo pensiju?”
Ilze Viņķele noteica, ka šādu jautājumu nevar nolemt ne valdība, ne ministrs, un uzdeva pretjautājumu:
“Vai Latvijas sabiedrība ir gatava piešķirt minimālo pensiju cilvēkam neatkarīgi no tā, kādu dzīvi viņš izvēlējies dzīvot. Vai viņš izvēlējies būt saulesbrālis un tik un tā saņems, piemēram, garantētus simt latus? Vai arī viņš ir bijis skolotājs mazā lauku skolā ar nepilnu likmi, strādājis no rīta līdz vakaram emocionāli grūtu darbu? Arī viņam simt latus.
Vai tā mēs gribam nonivelēt savu pensiju sistēmu? Vai sabiedrība atbalstītu, ka neatkarīgi no personas veikuma tai tiktu garantēts ienākums.”
Šo jautājumu pāradresēju divsimt zālē sēdošajiem. Pēc balsošanas noskaidrojās, ka trīsreiz vairāk bija tādu, kas bija pret minimālās pensijas noteikšanu.
No zāles: “Mana mamma bija kolhoza galvenā speciāliste. Kad kolhoza laiki beidzās, viņa palika bez darba, bet līdz pensijai bija palikuši divi gadi. Aizgāja priekšlaicīgajā pensijā. Pensiju tad aprēķināja mazu. Kaut darba stāžs ir četrdesmit gadu, trūkst naudas, par ko malku atvest! Vai kādreiz šo netaisnību varēs nolīdzināt?”
Ministre piekrita, ka daudzi ir smagi strādājuši kolhozā, pat deformējot locītavas. Kā tad nonākuši situācijā, ka darba stāžs ir liels, bet pensija – maza?
“Sociālās apdrošināšanas sistēma ir laba un pareiza, bet daudzi kļuva par pārejas perioda ķīlniekiem. Manuprāt, šādai kategorijai piemaksai par darba stāžu jābūt lielākai. Risinājums varētu būt ne caur sociālās apdrošināšanas sistēmu, bet atbalstu sniedzot no pamatbudžeta.”
Labklājības ministrijā apzināts, ka to cilvēku skaits, kuri veikuši iemaksas, bet kuru pensijas nākotnē būs nelielas, pieaugs, tāpēc lūkojoties pēc risinājumiem: “Skolotājas un bērnudārza audzinātājas – ne viņas sliņķes, ne nodokļu nemaksātājas. Mazas algas. Godprātīgi izglītojušās un audzinājušas citu bērnus, bet pensija būs minimāla. Tā ir valsts atbildība. Tāpēc meklējam risinājumus.”
No zāles: “Man ir 42 gadu darba stāžs un 149 latu pensija, kuru aprēķināja, kad koeficients tās aprēķināšanai bija 0,79. Vai mums tiks atdoti tie vairāk nekā 20%, kas noņemti no pensijas?”
Ministre: “Ja mēs skatāmies uz krīzes laika koeficientu – 0,7, tad mums jāpārvērtē arī augstās pensijas garantējošais, kad algas nebija saistītas ar reālu produktivitātes pieaugumu. Ja mēs pārskatām krīzes laika zemo indeksu, tad mums jāpārskata arī pirmskrīzes laika pensijas, kad algas bija uzpūstas.”
Video: Etnogrāfiskā ansambļa “Rikava” (vadītāja Janīna Mičule) joki Rēzeknes novada grāmatu svētkos 2013. gada 23. augustā Rikavā. Video: Ivars Bušmanis
{source}
<iframe width=”640″ height=”480″ src=”//www.youtube.com/embed/oyvqUbFVDek” frameborder=”0″ allowfullscreen></iframe>
{/source}
