Programmētais skaistums 0
RIXC galerijā no 2. augusta līdz 21. septembrim apskatāma jauno mediju mākslinieču Mildas Ziemanes, Ievas Vīksnes un Līgas Vēliņas izstāde “Pazudušas kodā”.
Izstādē “Pazudušas kodā” tiek piedāvāti trīs darbi, kas aktualizē programmēšanu, lielos datus un digitālā koda vizualizācijas vai atskaņošanas iespējas. Līga Vēliņa un Ieva Vīksne datortehnoloģijas izmantojušas vizuālu darbu radīšanā, savukārt Milda Ziemane izstādes ansamblim veidojusi skaņas darbu.
Ieva Vīksne piedāvā komplicēti būvētu, bet viegli uztveramu un izprotamu darbu “SYNK IN”. Uzvelkat virtuālās realitātes brilles, skaņas austiņas un smadzeņu viļņu mērītāju un grimstat jūras dzelmē ar kristālu torņiem un brīvi peldošiem iežu kalniem. Ūdens vai citas planētas jūras šķidruma vieliskumu uzsver burbulīši, kas lēnām kāpj augšup, tādēļ pieredzējums ir bagātīgs un mākslinieces veidotajā pasaulē gribas kavēties. Jūsu spēkos ir vai nu grimt dziļāk, vai tuvoties jūras virsmai, tas atkarīgs no apziņas stāvokļa, kura datus tulko smadzeņu viļņu mērītājs – koncentrēts vērojums gremdē, savukārt meditatīvs noskaņojums ļauj iznirt. Jāpiebilst, ka meditācija mākslinieces piedāvājumā paredzētu atsacīšanos skatīt virtuālo realitāti tās estētiskajā konkrētībā, tādēļ līdz jūras virsmai tā arī netieku. Koncentrēšanās sasaiste ar gremdējošu pieredzi un tās pretstatīšana meditācijas lidojumam ir apšaubāma, jo līdzinās ārkārtīgi vienkāršotai izpratnei par apzinātības (mindfulness) dziedinošo spēku pretstatā bendējošiem domāšanas paradumiem, kuros subjekts sevi noslogo ar uzmanības koncentrēšanu uz sīkumiem vai negatīvu kritiskumu. Kopumā gan “SYNK IN” ir skaists iegremdējoša (immersive) attēla pieredzējums un liecina par pamatīgu ieguldītu darbu.
Attēla un digitālā koda attiecības citādi pavērš Līga Vēliņa darbā “Borderlines I, II”. Tajā vizualizēti lielie dati un rādītāji par cilvēku izceļošanu no Latvijas pēdējo gadu desmitu laikā. Saskaņā ar mākslinieces veiktajiem aprēķiniem valsts būs no cilvēkiem izsvēpēta jau 21. gs. 90. gados. Process attēlots ekrānā balts uz melna iezīmētā Latvijas kontūrā, izlidojot punktiņiem un atstājot arvien vairāk tukšu vietu. Samēram blakus ekrānā tiek piedāvāts pasaules situācijas atainojums, kurā cilvēku skaits pieaug. Darbu interpretēju kā metaforu bažām par latviešu pakāpenisku izceļošanu uz neatgriešanos, kas nereti izpaužas plašsaziņas mediju piedāvājumā. Demogrāfisku un populācijas procesu atainojums mākslas darbā ir Vīksnes pamattēma, tādēļ “Borderlines I, II” savā vieglajā ironiskumā ir daudzsološs ievaddarbs tēmas izvērsumos, piemērojot atšķirīgas datu apstrādes un aprēķinu metodes, kā arī risinot raisītos jautājumus, piemēram, ko migrācijas un demogrāfijas rādītāji mums var pastāstīt par mūsdienu sabiedrībām? Vai dažādi sociālie aspekti lielo datu apstrādē un vizualizācijā ir marķējami? Kā šīs atšķirības mākslas darbos var izmantot?
Jutekliski “sausie” dati ir tulkojami ne vien attēlos, bet arī skaņās. Izstādē tam veltīta Mildas Ziemanes “Atjaunojamība”. Māksliniece ar datorprogrammas un mūzikas instrumentu palīdzību ir radījusi dabai līdzīgas skaņas, kas nav tiešs floras un faunas atdarinājums. Arī tām ir iegremdējošs efekts, klausītājam sēžot skandu ieskautam un pietuvojoties dabas visaptverošajam apskaņojumam. Līdzīgi vizuālajai mākslai darba intriga rodama tā spējā veidot dabas atdarinājumu, no dabas tikai iedvesmojoties. Līdzība iztēlei paver citas pasaules, esošas planētas vai vien iespējamus pieļāvumus. Kā būtu tādas skaņas dzirdēt nākotnes aglomerācijas iemītniekam, kas nekad nav redzējis mežu vai pļavu, kur nu vēl dzīvu savvaļas radību? Rosinoši taču ir uzklausīt pasaku zemes “dokumentālu” ikdienas murdoņas audioierakstu.
Mākslinieču trio veikums ir nosaukts par mazliet pieticīgu, jo, pazudušām kodā, viņām diez vai izdotos tik veiksmīgi tēmā iesaistīt nezinātāju, kuram digitālu kodu lasāmības izpratne aprobežojas ar nullīšu un vieninieku klišeju. Šāds sapratnes tilts ir vajadzīgs, jo pat nezinātājam ir nojaušama datizracē (data mining) gūstamo labumu vērtība. Un visdrīzāk datu un māk-slas tēlu satiksmē pastāv pārrāvums, starp kuru tilti ir būvējami. To apliecina arī mākslinieču pūliņi. Respektīvi, dati ir pavisam specifisks materiāls, kas par pasauli liecina. Drīzāk pasaules pēdas, nevis tās attēls. Drīzāk ziedu putekšņi, kuri vēršami medū, nevis zvaigznāji, floras un faunas ritmi, kuri, tulkoti arabeskā, liecina par universa kārtību.
