Juris Lorencs: Mēģinādama izpatikt visiem, Merkele atteicās no vērtībām, kas svarīgas konservatīvajam vēlētājam 19
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēlēšanas Krievijā un Vācijā beigušās ar “prognozētiem pārsteigumiem”. Skan paradoksāli, bet tieši tā var raksturot pašreizējos politiskos procesus šajās valstīs. Putina varas balsts, partija “Vienotā Krievija”, ir uzvarējusi Valsts domes vēlēšanās, no 450 mandātiem iegūstot 324. Tātad 72%, kas tālu pārsniedz konstitucionālo vairākumu.
Politikas vērotāji un Krievijas opozīcija šīs vēlēšanas raksturo kā nedemokrātiskas un “nozagtas”.
Šodien, kad teju katram cilvēkam kabatā ir mobilais telefons ar kameru, grūti kaut ko noslēpt. Internetā klīst neskaitāmas liecības par vēlēšanu rezultātu viltošanu. Visbiežāk nofilmēti skati ar vēlēšanu komisiju darbiniekiem, kuri bāž urnās biezas pakas ar aizpildītiem balsošanas biļeteniem.
Matemātiķi ir analizējuši vēlēšanu statistiku dažādos valsts reģionos un atklājuši dīvainas anomālijas gan vēlēšanu aktivitātes, gan nodoto balsu skaita ziņā. Tāpat tiek izteiktas aizdomas, ka elektroniskā vēlēšanu sistēma esot “pielabojusi” balsis par labu “Vienotajai Krievijai”.
Izskatās, ka “vadāmā demokrātija” šoreiz mazliet pārcentās.
Krievijā iestājusies stagnācija, kas agrāk vai vēlāk beigsies ar kārtējo perestroiku. Tātad ar pārsteigumu, ko patiesībā varam prognozēt jau šodien.
Eiropā atskan balsis, kas aicina neatzīt Krievijā notikušās vēlēšanas. Vai tas ko mainīs? Diezin vai. Izskatās, ka Krievijas iedzīvotājus pagaidām apmierina valstī notiekošais.
25. septembrī Maskavā ap 1000 cilvēku pulcējās komunistu rīkotā mītiņā, lai protestētu pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Niecīgs skaitlis 14 miljonu metropolē. Taču ir viens arguments, kas varētu ļoti nepatikt Kremlim.
Proti, šīs vēlēšanas kopumā ir neleģitīmas tāpēc, ka tikušas sarīkotas arī Krievijas okupētajā un anektētajā Krimā. Jo Krimas “deputāti” tagad varēs iespaidot likumdošanas procesu visā valstī.
Vācijā 26. septembrī šīs valsts pilsoņi ievēlēja federālo parlamentu jeb Bundestāgu. Vēlēšanas beidzās ar pamatīgu kancleres Angelas Merkeles sakāvi. Viņas partija, kristīgie demokrāti, balsojumā pēc partiju listēm ieguva vien 24,1% balsu. Vissliktākais rezultāts Vācijas vēsturē.
Vēl viens prognozētais pārsteigums. Dažas dienas pirms vēlēšanām Berlīnes metro parādījās reklāmas plakāti ar Merkeles attēlu un vārdiem “Paldies par 16 smaga darba gadiem!”.
Un tomēr tieši Merkele, iespējams, visvairāk ir vainojama 2021. gada vēlēšanu neveiksmē.
Mēģinādama izpatikt visiem, viņa atteicās no vērtībām, kas svarīgas konservatīvajam vēlētājam. Piemēram, no obligātā militārā dienesta un atomenerģijas. Tieši Merkele atvēra robežas nekontrolētai imigrācijai. Kļūdaina bija viņas spītīgā vēlēšanās iebīdīt nākamā kanclera krēslā cilvēku no savējo loka, Ziemeļreinas-Vestfālenes ministru prezidentu Armīnu Lašetu.
Kampaņas laikā Lašets izrādījās ne šāds, ne tāds, bez harismas un enerģijas. Visādi jauks cilvēks, kurš tomēr acīmredzami “nevelk” līdz kanclera amatam. Pēc vēlēšanām veiktās aptaujas liecina – ja par kristīgo demokrātu saraksta līderi būtu kļuvis Bavārijas ministru prezidents Markuss Sēders, tad partija visdrīzāk būtu uzvarējusi vēlēšanas, kopumā gūstot ap 30% balsu. Bet viņš, nebūdams Merkeles “čoms”, tika pabīdīts malā.
Arī tā ir viena no stagnācijas pazīmēm – aizejot censties nodot varu savējiem.
Par varas mantošanu parūpējas vai nu pats aizgājējs, vai aizkulišu spēlēs viņa tuvākā apkārtne. Mēs zinām piemērus no Padomju Savienības un Krievijas jaunāko laiku vēstures: Brežņevs – Andropovs – Čerņenko; Jeļcins – Putins – Medvedevs – atkal Putins. Kas būs tālāk? Aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, ar kuru Putins pēdējā laikā pavada atvaļinājumus taigā?
Merkeles politiskās spēles, centieni par katru cenu nodot varas grožus Lašetam beidzās ar fiasko. Demokrātijas priekšrocība ir tā, ka stagnācijas lamatās neiekrīt visa sabiedrība. Kristīgo demokrātu vēlētāji vienkārši aizceļoja uz citām partijām. Tomēr runāt par “kreiso pagriezienu” Vācijā nebūtu pareizi.
Paradoksālā kārtā arī vēlēšanu uzvarētājiem, sociāldemokrātu partijai, saņemtie 25,7% ir viens no zemākajiem rādītājiem visā šīs partijas pastāvēšanas vēsturē.
Bija laiki, kad par “biedriem” balsoja pat 43% – kā 1969. gadā! Bet tas bija sen, Eiropā notika studentu nemieri, Rietumberlīnes un citu Vācijas pilsētu ielās tika celtas barikādes. Kopš tā laika “biedri” kļuvuši par “biedru kungiem” vai pat “kungiem”.
Nodilušos džinsus un kamzoļus nomainīja respektabli uzvalki. Daži “biedri” pēc augstu valdības amata atstāšanas iesēdušies pavisam kapitālistisku uzņēmumu valdēs un padomēs. Pēdējais sociķu kanclers Gerhards Šrēders, kurš stūrēja Vāciju veselus piecus gadus (1999–2004), patlaban vada Krievijas kompānijas “Rosņeftj” direktoru padomi.
Vācija mainās. Sākusies politiskā vētra, kādu šī valsts nav piedzīvojusi kopš Otrā pasaules kara beigām. Un tomēr labāk tāda nekā klusie Krievijas ūdeņi, kuros, kā saka tautas paruna, velni mājo.
