Uldis Šmits: Jārēķinās, ka Putina režīms vienmēr būs ieinteresēts sēt nestabilitāti un to darīs 30
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tas palika nesenā samitu seriāla ēnā – Eiropas Komisija (EK) jūnija vidū publicēja ziņojumu ar ieteikumiem turpmāko attiecību veidošanā ar Krieviju.
Minētais dokuments arī kalpoja par pamatu “stratēģiskajai diskusijai” 24. un 25. jūnija Eiropadomes sanāksmē.
EK piedāvājums balstās uz jau zināmām tēzēm jeb pieciem principiem.
Tie ir prasība ievērot Minskas vienošanos, Eiropas Savienības (ES) attiecību nostiprināšana ar Austrumu partnerības valstīm, ES noturības paaugstināšana, selektīva sadarbība ar Krieviju jautājumos, kuros ieinteresēta ES, kā arī atbalsts Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai un personiskajiem kontaktiem.
EK prezidente Urzula fon der Leiena ziņojuma sakarā izteicās, ka Eiropu un Krieviju “saista vēsture, ģeogrāfija un cilvēki”, taču Krievijas valdības (respektīvi, Kremļa) agresīvā politika “pēdējos gados radījušas negatīvu spirāli” savstarpējo attiecību attīstībā, tāpēc eiropiešiem jāturpina rīkoties vienoti, aizstāvot mūsu fundamentālās vērtības un intereses.
Pēc ES augstā pārstāvja ārlietās Žuzepa Borela domām, partnerības atjaunošana “liekas tāla perspektīva”, bet pagaidām jāturas pie “principiāla pragmatisma” un jāmeklē ceļi uz “paredzamākām un stabilākām attiecībām”.
Stabilas un prognozējamas attiecības ar Maskavu ir arī Baidena vairākkārt deklarētais mērķis, tāpēc pastāv iespaids, ka ASV un Eiropa izrāda saskaņotu nostāju. Vismaz vārdos.
Darbos aina atšķiras, un pragmatisms joprojām nomāc principialitāti.
Fon der Leienas pieminētās ģeogrāfijas kartē turpmāk redzamākais elements būs gāzesvads “Nord Stream 2”, kaut gan tas iet pa Baltijas jūras dzelmi.
17. jūnijā Dānijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Zviedrijas un Vācijas Zaļās partijas un eirodeputāti nāca klajā ar deklarāciju, kurā cauruļvads nodēvēts par ekoloģisku un politisku izgāšanos.
Pāris dienas iepriekš Polijas Seims bija pieņēmis vēl skarbāku rezolūcijas tekstu, norādot, ka cauruļvada iedarbināšana radīs Krievijai izdevīgākus apstākļus plaša mēroga iebrukumam Ukrainā, kā arī dos papildu līdzekļus tam, lai Kremlis varētu piekopt savu ierasto politiku.
Tikmēr oficiālā Berlīne apsveic Baidena lēmumu atmest bargākās sankcijas pret “Nord Stream 2”. Pretēji ASV Valsts departamenta gribai tās uzturēt.
Tādējādi jāsecina, ka Baltā nama centieni salabt ar Vāciju vai, pareizāk, Vācijā valdošo t. s. lielo koalīciju notiek uz Ukrainas, Polijas un būtībā visas Austrumeiropas rēķina.
No Rietumu politiķu piesaukto fundamentālo vērtību viedokļa šāda situācija sagādā zināmas neērtības, tāpēc vērojami diplomātiski pūliņi Kijevas sarūgtinājumu kliedēt ar pagaidām neskaidri formulētu kompensāciju palīdzību.
Tas drusku atgādina mēģinājumu atpirkties. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitrijs Kuleba gan tviterī pavēstīja, ka vienīgais pieņemamais gāzesvada palaišanas nosacījums varētu būt “ukraiņu teritoriju deokupācija un Ukrainas enerģētiskā drošība”.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis plašākā intervijā ziņu aģentūrām AFP, “Reuters” un AP faktiski atkārtoja to pašu, jo konkrētajā gadījumā piedāvātā “nauda neko neizšķir”. Bet varbūt tomēr…
Šajā sakarā jau notikušas un vēl notiks sarunas – ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens 18. jūnijā zvanīja Polijas ārlietu ministram Zbigņevam Rau, 23. jūnijā Blinkens ieradās Berlīnē, jūlija vidū kanclere Merkele dosies vizītē uz Vašingtonu, bet jūlija beigās Baidens uzņems Zelenski, kurš neilgi pirms tam viesosies pie Merkeles.
Zelenskis gan apgalvojis, ka Vašingtonā galvenokārt gribētu apspriest ukraiņiem solīto dalību NATO. Patiesībā arī šis jautājums drīzāk būtu adresējams Merkeles valdībai, kura kopā ar citiem Eiropas pragmatiķiem nebeidz vien iepriecināt Putinu ar konstatējumu, ka Ukrainas un Gruzijas pievienošanās aliansei nav darba kārtībā.
Jo pati Berlīne minēto punktu no darba kārtības cītīgi svītro. Kā sacījis Polijas premjers Mateušs Moraveckis, Vācijai ir savas intereses, kuras daļēji sakrīt ar Krievijas, nevis ar transatlantiskajām interesēm.
Jāpiezīmē – vācu darījumu aprindās nereti mēdz pārkāpt arī “principiālā pragmatisma” izplūdušās robežas.
To apliecina, piemēram, izdevuma “Bild” nesenais atklājums, ka Berlīnē tiek apkalpots un remontēts lidaparāts, kas pieder “Putina pavāram” Prigožinam, kurš iekļauts ASV un ES sankciju sarakstos. It kā sīkums, taču visnotaļ simbolisks.
Diez vai pēc Bundestāga vēlēšanām septembrī Vācijas attieksme sevišķi mainīsies. Tāpēc daži eksperti un politiķi iesaka Ukrainai pirmām kārtām parūpēties par ASV galvenā sabiedrotā ārpus NATO jeb “Major Non–NATO Ally” statusa iegūšanu.
Vai labāk paļauties vienīgi uz saviem spēkiem. Un varbūt vēl uz ASV Kongresu.
Netrūkst ievērojamu analītiķu, kuri Ženēvas pasākumu ar Baidenu un Putinu vērtē skeptiski. Diez vai atradīsies daudzi rietumnieki, kuri pārzinātu Kremļa politiku labāk par Deividu Sateru, kādreizējo “Financial Times” korespondentu Maskavā, un viņa saudzīgākais izteikums saistībā ar šo tikšanos ir, ka tā labākajā gadījumā izpaužas kā zaudēts laiks.
Viņaprāt, Baidens gribot negribot piešķīris Putina režīmam leģitimitāti, ko tas nebūt nav pelnījis, un attiecības ar Maskavu ievirzītas “kaut kādā birokrātiska automātisma režīmā” (no intervijas “apostrophe.ua”).
Protams, Ženēvas tikšanās rezultāti varētu labā vai sliktā nozīmē izpausties tikai vēlāk.
Pagaidām redzams vien tas, ka Baidens ir iedvesmojis Merkeli un Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, kuri dienu pirms sākumā pieminētās Eiropadomes sanāksmes negaidīti ierosināja atjaunot visaugstākā līmeņa tiešo sarunu formātu starp ES un Kremli.
Citiem vārdiem, kopš 2014. gada pārtraukto ES un Krievijas samitu praksi. Priekšlikums, kas, cik noprotams, kļuva par 24. jūnija “stratēģiskās diskusijas” centrālo tēmu, tika vairāku valstu iebildumu dēļ atstumts malā. Taču kaut kad atkal parādīsies. Merkele to pamato ar ES suverenitāti – ja reiz Vašingtona runāja ar Putinu, tad Briselei arī jārunā.
Makrons apgalvo, ka “prasīgs dialogs” ir labākais veids, lai panāktu Eiropas drošību un stabilitāti. Kaut gan Putins mēdz piešķirt jēdzienam “dialogs” pavisam citādu saturu nekā Rietumu politiķi.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc līdzšinējās sarunas, kuras arvien tiek vestas, nav izrādījušās pārāk auglīgas, un nekas neliecina, ka ES un Krievijas samitu reanimēšana ko dos.
Līdzīgi kā Krievijas ievilkšana atpakaļ Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (ar Berlīnes un Parīzes pūlēm) ne par matu nav atvieglojusi cilvēktiesību situāciju un politieslodzīto stāvokli pašā Krievijā vai okupētajā Krimā.
Jārēķinās, ka Putina režīms vienmēr būs ieinteresēts sēt nestabilitāti un to darīs.
Bet Eiropai atliek vien turēties pie iepriekš uzskaitītajiem pieciem principiem un īpaši pievērsties Eiropadomes secinājumos piesauktajai “noturības stiprināšanai” Eiropas Savienībā un ES Austrumu partnerības valstīs.
Tāpat nepiemirstot, ka vairāk nekā jebkad vajadzīgs “pastāvīgs ES atbalsts Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai, cilvēktiesību organizācijām un neatkarīgajiem medijiem”. Kamēr tādi vēl pastāv.
