Profesors Zubovs: Krievija – latentais agresors 44
NATO samita lēmumu izvietot Baltijas valstīs un Polijā četrus starptautiskos bataljonus (katrā no tiem ap 1000 cilvēku) varētu salīdzināt ar ASV prezidenta Džona Kenedija 1961. gada pavēli nosūtīt uz Rietumberlīni 1500 amerikāņu karavīru. Tajā laikā PSRS bija izlēmusi, ka Rietumberlīne jāpievieno Vācijas Demokrātiskajai Republikai, kuru faktiski kontrolēja Maskava. Padomju elite bija noskaņota savu panākt ar varu, domājot, ka Berlīnes dēļ rietumvalstis taču nebūs gatavas sākt kodolkaru, taču Kenedija lēmums parādīja, ka piekāpšanās nebūs. Vienkārši padomju armijas ievešana Rietumberlīnē vēl atstātu atvērtu jautājumu par tālāko scenāriju, toties uzbrukums amerikāņu karavīriem būtu kara pieteikums. NATO tolaik novilka skaidru “sarkano līniju”, kurai PSRS pāri nekāpa. Cita lieta, ka “sarkanās līnijas” austrumu pusē palika Polija, Ungārija, Čehoslovākija, Baltijas valstis, kam Rietumu principialitāte tobrīd bija vājš mierinājums.
Šoreiz lēmums attiecas uz mums, un ir liela iespēja, ka tas starptautiskajā politikā uz laiku ienesīs atslābumu. Par spīti dažiem vaimanātājiem, kas – tieši pretēji – paredz lielāku saspringumu. Te pirmkārt jāmin bijušā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova atziņas, ka “NATO no aukstā kara sākusi gatavoties karstajam karam. Visa Varšavā dzirdētā retorika liecina bezmaz par centieniem pieteikt Krievijai karu”. Bet iepriekš Gorbačovs bija barā, kas bļāva “Krim naš” (“Krima mūsu”), vai tad karstumu vēl nejuta? Var jau būt, ka viņa vecumam tas ir piedodami un viņš ar šiem izteikumiem mēģina izpirkt kaut kādus paša iedomātus parādus Krievijas sabiedrības acīs.
Protams, Krievijas propaganda pēc Varšavas samita ieslēdza histēriskos toņus, un te atkal izcēlās šīs nozares galvenais priekšnieks Dmitrijs Kiseļovs, paziņojot, ka “Krievija NATO vairs nav partneris, bet mērķis” un “nav šaubu, ka Ziemeļatlantijas alianse gatavojas karam”. Savukārt uzplečotie jau izgāž krūtis. Krievijas parlamenta aizsardzības komitejas priekšsēdētājs, atvaļinātais ģenerālis Vladimirs Komojedovs jau paziņojis – agrāk Krievijai būtu vajadzīgas sešdesmit stundas, lai ieņemtu Baltiju, bet tagad vajadzēšot veikt pārrēķinus, ņemot vērā, ka te atrodas NATO bataljoni. “Tagad varētu sanākt sešdesmit ar pusi stundas, ne vairāk,” viņš rēķina.
Taču nevajag domāt, ka Krievijā visi ir tādi cietpauri, kas nesaprot, kāpēc situācija ir tāda. Te gribētu plašāk atsaukties uz dažiem alternatīviem viedokļiem, kurus pēdējās dienās nācies dzirdēt radio “Eho Moskvi”. To paudēji norāda – stāsti par iespējamo karu un uzbrukumu Krievijai ir pilnīgas blēņas, ja zināms, ka otrā pusē stāv desmitiem reižu lielāks spēks. Bet pie šādas notikumu attīstības Krievija var vainot tikai sevi.
Piemēram, fragments no intervijas ar Sanktpēterburgas Eiropas universitātes profesoru Dmitriju Travinu:
“D. Travins: – Es neuzskatu, ka Krievija uzbruks Igaunijai vai Latvijai, bet, ja man tagad pretī sēdētu igauņu vai latviešu politiķis, man īsti nebūtu argumentu, lai viņu pārliecinātu, ka Krievija to nedomā darīt. Vienīgi mūsu propagandistu skaļie bļāvieni, bet tie jau nav normāli argumenti.
Žurnālists: – Pirmais arguments, kas ienāk prātā – Krievija neuzbruks, jo negrib karot ar visu pasauli…
– Uz šo argumentu man igauņu politiķis atbildētu: lūk tieši tāpēc mēs arī prasām, lai Baltijas teritorijā izvieto papildu NATO karaspēku, (..) tas atturēs Krieviju.”
Vēl izvērstāk un tiešāk to mēģina paskaidrot pazīstamais vēsturnieks, profesors Andrejs Zubovs.
“Žurnālists: – Vai jūs kā Krievijas pilsoni nebiedē un neuztrauc NATO samita rezultāti, ņemot vērā to, ka organizācija ir pieņēmusi lēmumu izvietot karaspēku pie robežas ar Krieviju?
A. Zubovs: – Protams, satrauc… Taču es labi saprotu, kāds ir šī lēmuma iemesls. Es iesaku visiem atcerēties, ka pamatā tam nav nekāds zvērīgs Rietumu naids pret Krieviju, kā to mēģina skaidrot oficiālie propagandisti. Muļķības! Tas ir Krievijas agresijas rezultāts. Krievija anektēja Krimu un joprojām atbalsta karu Austrumukrainā… Krievija ir latentais agresors visas Rietumu pasaules acīs, bet jo īpaši tas satrauc Krievijas kaimiņvalstis – Baltijas valstis, kuras PSRS okupēja un piecdesmit gadus turēja okupācijas jūgā, Poliju… Tas ir neprāts, ka mēs esam noveduši Rietumus līdz tam, ka tiek pieņemti šādi lēmumi. Es gribu atgādināt, ka ilgu laiku nekādi NATO spēki tur netika izvietoti, bija tikai Baltijas valstu armijas. Taču tagad situācija ir mainījusies. Krievija ir izdarījusi milzīgu ģeopolitisku kļūdu.
– Cik adekvāta un proporcionāla ir Rietumu atbilde?
– Tā drīzāk ir simboliska. Tā dod mājienu, ka Rietumi ir gatavi pretoties Krievijas agresijai. Ja jūs aizbrauktu uz Tallinu, Rīgu vai Varšavu, jūs tur satiktu daudz cilvēku, kas ir ļoti satraukti par iespējamo Krievijas agresiju. Par to, ka viņu valstī var parādīties kādi “zaļie cilvēciņi”. Daži tūkstoši NATO karavīru drīzāk ir kā apliecinājums, ka NATO neatdos Austrumeiropas valstis Krievijai apēšanai, ja pēkšņi neprātīgās galvas Kremlī gribēs turpināt agresiju.
– Man tomēr šķiet – ja Krievija izdomātu tāpat kā 1940. gadā okupēt Latviju, Lietuvu un Igauniju, NATO neko nedarīs. Tā izvairīsies no nopietna konflikta ar Krieviju, lai kādi paziņojumi tagad skanētu.
– Tas, kas izdarīts, jau ir pietiekami nopietni. Sankcijas ir nodarījušas kaitējumu jau tā vājajai Krievijas ekonomikai. Pat bez kara tas jau ir izdarīts. Šķiet, tagad Kremlī tiešām vairs nedomā par agresiju. Taču tie, kas atceras 2014. gada pavasari, nejūtas droši. Es pats tajā laikā biju Rīgā un atceros, kāda atmosfēra tur valdīja – man pilnīgi visi satiktie cilvēki jautāja – vai Krievija gatavojas uzbrukt? Protams, bija daļa vietējo krievvalodīgo, kas to gaidīja. Berzēja rokas… Bet tā jau vienmēr notiek šādos brīžos. Es gribu atgādināt, ka 2004. gadā ASV valsts sekretārs Varšavā ļoti skaidri pateica – ASV vairs nekad nenodos Poliju, kā tas notika pēc Otrā pasaules kara. Es domāju, ka viņi pildīs šo solījumu.”
Ar vārdu sakot, arī Krievijā ir cilvēki, kas saglabā skaidru galvu. Žēl, ka savā valstī viņi bieži paliek nesaklausīti.
