Profesors Anatolijs Danilāns: Jānodzīvo tā, lai kapracis raudātu! 0
Ārsts gastroenterologs, Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras profesors Anatolijs Danilāns šovasar nosvinēja 75. dzimšanas dienu un joprojām ir vitāls, možs un skaidru prātu.
Ārsts žurnālam “Kas Jauns” atklāj, ka jau sešus septiņus gadus nelieto alkoholiskos dzērienus, tādēļ pacienti kā kukuli šņabi nes retāk, bet konfekšu kastes joprojām ir populāras. Par dzeršanas atmešanu profesors atzīst, ka, lai gan dzēris prieka, nevis nelaimju dēļ, tas bijis viņa lēmums. “Ceļmalās gluži nevāļājos, bet bija periods, kad alkoholu palietoju ar daudz. Ar dzērāju visbezcerīgākā runāšana ir tad, kad viņu sāk bārt, kad nemitīgi nosoda – tu esi cūka, dzērājs, neko nedari, man ar tevi nav, ko dzīvot, vācies prom, ģimenē tu, tāds lupata, neesi vajadzīgs! Cilvēki nesaprot, ka dzeršana cilvēkam ir kādu sirdsapziņas pārmetumu dēļ, viņš pats par to lietu pārdzīvo.”
Ar sievu Irēnu, kura savulaik bijusi profesora kursabiedre, tikko nosvinēta 52. kāzu jubileja.
“Skaista meitene bija, man viņa tik ļoti patika! Un patīk aizvien. Irēna man ir tuvākais cilvēks,” atzīst Anatolijs.
Ārsts uzskata, ka latviešu lielākā nelaime, no kuras rodas veselības problēmas ir nemitīgā sūdzēšanās, vaimanāšana un pīkstēšana par itin visu. “Bieži vien veselības problēmas rodas no tā, ka pārāk negatīvas domas domājam. Nomāktība ir iznīcinoša.”
Runājot par savu profesiju, Anatolijs Danilāns atzīst, ka viņam ir laimējies, jo jau ar pirmo piegājienu ir atradis to, kas viņam sniedz prieku un gandarījumu. Šī profesija viņa raksturam esot vistuvākā. Jaunībā trenējies sporta vingrošanā, šobrīd brīvajos brīžos profesors labprāt uzspēlē šahu vai pagroza kubikus-rubikus, kuri viņam ir vairāki. “Prāts ir skaidrs, ja to trenē. Tad arī dzīvo ilgāk.”
Un vēl viņš ir pārliecināts, ka nākošajā dzīvē nebūs trusis, jo uzskata, ka uz šīs pasaulītes dzīve mums ir tikai viena. “Un es varu to nodzīvot vaidēdams, raudādams, īgņodamies, sievu, citus lamādams. Bet, ja ir viena dzīve, kāpēc man tā jānodzīvo slikti?! Jānodzīvo tā, lai kapracis raudātu, ka tik labs cilvēks, vēl smukiņš, veselīgs, aizgājis!”
