Profesore Rubene: “Es neuzskatu, ka maniem bērniem būtu jāatmaksā man, ka esmu par viņiem rūpējusies” 32
Mūsdienu sabiedrībā mainās kārtība, kā viena paaudze rūpējas par otru. Bieži vidējās paaudzes cilvēki rūpējas ne tikai par saviem bērniem, bet arī vecākiem. Tas notiek tāpēc, ka sabiedrība noveco, bērni dzimst lielākā vecumā. Tāpat ir mainījusies attieksme pret vecāka gadagājuma cilvēkiem, pastāv jaunības kults vēsta “lsm.lv”.
Par situāciju diskutē LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene, RSU maģistra studiju programmas “Sociālā antropoloģija” lektore un pētniece Diāna Kiščenko.
Sendviča paaudzes nosaukums nav zinātnisks, bet metafora, tendence šim ir iet plašumā, jo novecojam, tas ir varas attiecību sadalījums ģimenē. Dažādu iemeslu dēļ pieaugušie bērni turpina dzīvot pie vecākiem. Pieaugušie aizvien ilgāk dzīvo bērnu dzīvesveidu.
Kiščenko akcentē, ka rūpes par līdzcilvēkiem ir prasmes, kuras jāiemācās dzīves laikā.
Mēs runājam, ka bērnība ir pagarinājusies – bērni dzimst lielākā vecumā. Tā ir šobrīd aktuāla tendence.
arvien vairāk cilvēkiem sabiedrībā būs jārūpējas par vecākiem cienījamos gados.
Jādomā ne tikai par to, cik gados dzemdēt bērnus, bet arī par to, cik “maniem bērniem būs jāmaksā par manu neveselīgo dzīvesveidu,” pauž Rubene. Šī brīža brieduma gadu paaudze ļoti rūpējas par vecāko paaudzi, bet jaunieši un bērni ir uz sevi orientēta paaudze, kā šī programma tiks risināta pēc gadiem 20 un 30, jautā Rubene. Vēl viens aspekts ir jaunības kults, mūsu sabiedrība tā ir tendēta, zūd cieņa pret vecumu – tas ir liels izaicinājums, ar kuru varam saskarties. Iespējams, pansionātu skaits pieaugs. Vai tas būs labāk vai sliktāk, to rādīs laiks.
pauž Kiščenko.
Rūpes ir viena no ģimenes pamatfunkcijām. Proporcijai jābūt starp rūpju sniegšanu un rūpju saņemšanu.
“Es neuzskatu, ka maniem bērniem būtu jāatmaksā man, ka esmu par viņiem rūpējusies,”
saka Rubene, akcentējot, ka pastāv beznosacījumu mīlestība.