Profesionāls veltījums Kuldīgai 0
Kurzemes pērle Ventas krastos Kuldīga kļuvusi par pagaidām, bet, cerams, ne ilgi vienīgo Latvijas mazpilsētu, kas var lepoties ar apjomīgu, zinātniski dziļi pamatotu, visaptverošu un profesionālu pētījumu par savu vēsturi un arhitektoniski telpiskās vides attīstību.
Akadēmiķa Jāņa Krastiņa redakcijā tapusī grāmata “Kuldīga: arhitektūra un pilsētbūvniecība”, kuras atklāšanu Kuldīgas Mākslas namā ar savu klātbūtni pagājušajā piektdienā pagodināja arī premjerministre Laimdota Straujuma, ir desmit autoru – Latvijas zinošāko kultūrvēsturiskā mantojuma nozaru speciālistu – vairāku gadu darba rezultāts. Pētījuma redaktors Jānis Krastiņš uzsver, ka “tas ir pirmais mēģinājums radīt zinātniski pamatotu Kuldīgas attīstības kopējo ainu”. Grāmatā secīgi un sistemātiski slāni pa slānim atklāti dažādi Kuldīgas vēsturiskā un arhitektoniskā mantojuma aspekti. Būtiska tās vērtība ir apjomīgais kartogrāfiskais materiāls, kā arī daudzās dažādu laikmetu fotogrāfijas, kas grāmatā nokļuvušas no Kuldīgas novada muzeja krājuma. Pētījumā uzzinām par Kuldīgas dārziem un parkiem, tiltiem un ceļiem, par to, kā laika gaitā mainījušies pilsētbūves projekti un apbūves noteikumi. Pateicoties arheologu Jāņa Asara, Mārtiņa Lūsēna un citu pētījumiem, grāmatā kā uz burvja mājienu gara acīm paveras senā Kuldīga, kas slēpjas zem mūsdienu pilsētas gleznainajām ieliņām. Grāmatā var uzzināt arī par citām pārsteidzošām lietām – piemēram, par stikla kārniņiem, kuri dažās vietās Kuldīgā saglabājušies. Ar sevišķu mīlestību pētījuma autori pievērsušies dažādu Kuldīgas arhitektūras aspektu izziņai. Būtiska grāmatas vērtība ir apjomīgās nodaļas par Kuldīgas kulta celtnēm un publiskajām ēkām – to autori ir akadēmiķis Jānis Zilgalvis un arhitekte Agate Eniņa, kura izpētē braukusi arī uz Sanktpēterburgas arhīvu. Bet Kuldīgas novada muzeja ilggadējā darbiniece Daina Antoniška kopā ar vēsturnieku Andri Biedriņu izpētījusi reiz itin vareno Kuldīgas industriālo mantojumu. Savukārt pētnieki Jānis Krastiņš un Ilmārs Dirveiks pēc Kuldīgas dzīvojamo ēku izpētes secinājuši, ka šobrīd jau vairs nevar precīzi noteikt, kura atzīstama par vecāko, jo pati senākā koka apbūve tikpat kā nav saglabājusies – karu, ugunsgrēku, trīs reizes piedzīvotā mēra dēļ. “Vairāku gadu klejojumos pa Kuldīgu man bija tā laime notvert īpašo šīs pilsētas sajūtu. Tomēr ārpus publicētā palikušas tieši emocijas. Nepiedodami maz grāmatā atspoguļoti arī Kuldīgas dzīvojamo namu interjeri – krāsnis, sienu apdare un daudz kas cits,” grāmatas atvēršanā teica I. Dirveiks. Īpaša vieta pētījumā ir nodaļai par tēlniecību Kuldīgas celtnēs un pilsētvidē, jo, pēc autora akadēmiķa, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora un LZA prezidenta Ojāra Spārīša vārdiem, “Kuldīga šajā ziņā ir viena no bagātākajām pilsētām”. Plašā auditorijā labāku izpratni veicinās speciālo terminu vārdnīca grāmatas beigās. Atbilstoši nopietnu zinātnisku darbu labākajām tradīcijām izveidots arī tekstā minēto celtņu saraksts ar īsu informāciju par katru, kā arī personu rādītājs. Ir pat nodrošināts teksta paralēlais tulkojums angļu valodā, ko veicis Filips Birzulis. Tas gan palielina jau tā ievērojamo izdevuma apjomu, taču jācer, ka sekmēs akadēmiķa Jāņa Stradiņa atziņas piepildīšanos par to, ka šis pētījums, kas neapšaubāmi prasījis lielu neatlaidību no pašvaldības puses un prāvus finanšu resursus, varētu tapt par teorētisku pamatu Kuldīgas vēsturiskā centra iekļaušanai UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā – pēc tam kad būs pabeigta visas pilsētvides sakārtošana. Grāmatu izdevusi Kuldīgas novada pašvaldība ar Valsts kultūrkapitāla fonda un sponsoru “RBS SKALS” un SIA “AVA” atbalstu.
