Māris Antonevičs: Parādiet ideālo valdību, varbūt sabiedrība būs gatava tai maksāt! 9
Ja kāds vēlas iekurināt ugunskuru un vēl izvārīt uz tā zupu, ar ogļu pabakstīšanu vien nekas nesanāks. Tas tāds tēlains ievads par priekšlikumu paaugstināt ministru algas. Visai nenopietni, ja priekšlikums, kas noteikti izraisīs pretreakciju, tiek piedāvāts nevis no koalīcijas, valdošās partijas vai vismaz politiskā līdera, bet no deputātes, kurai ar vēlētāju uzticību nav veicies īpaši spīdoši. Iepriekšējās – 11. Saeimas vēlēšanās – “Vienotības” politiķe Lolita Čigāne iekļuva parlamentā tikai ar tā dēvēto mīksto mandātu, jo Andris Vilks tika apstiprināts par finanšu ministru. Arī šoreiz no neievēlēšanas šķīra tikai solis – L. Čigāne no ceturtās vietas “Vienotības” Rīgas apgabala sarakstā nokrita uz septīto, un tieši tik deputātu mandātus partija arī saņēma šajā vēlēšanu apgabalā. Iespējams, ka L. Čigāne ar savu priekšlikumu centās atdot morālu parādu A. Vilkam, kuram viņa var pateikties par iespēju turpināt savu politisko karjeru. Līdzšinējais finanšu ministrs bija kļuvis par tādu kā saucēja balsi tuksnesī, runājot par ministra algu paaugstināšanu, kamēr pārējie kolēģi pieklājīgi klusēja. Tiesa, nu atklājies, ka Vilka neapmierinātībai bijuši arī citi cēloņi, ne tikai personīgā labklājība.
Taču šoreiz ne par “Vienotības” iekšējo attiecību līkločiem un pat ne par to, cik lielas algas būtu jāmaksā ministriem, bet par argumentāciju, kas parādījās šī jautājuma apspriešanā. Lūk, L. Čigānes domubiedres Ilzes Viņķeles izteikumi žurnālam “Sestdiena”: “Jāņem vērā, ka līdz šim jau ir bijuši vairāki precedenti, kad darbam valdībā neizdodas piesaistīt spēcīgus konkrētās jomas profesionāļus, jo viņu esošais atalgojums ir ievērojami lielāks. Kritiku neiztur vairākkārt dzirdētais apgalvojums, ka darbs valdībā nav misija, kuru pildot, atalgojums nav galvenais. Cilvēki, kurus viņu profesionālo spēju dēļ mēs vēlētos redzēt ministru amatos, dzīvē jau daudz ko ir sasnieguši, viņiem ir ļoti labi atalgots darbs. Nav skaidrs, kāda gan būtu motivācija šādiem cilvēkiem, mainot savu ierasto dzīves ritmu, mainīt arī, piemēram, iepirkšanās paradumus. Turklāt viņu hipotekārā kredīta maksājumi un tamlīdzīgi izdevumi noteikti nesamazinātos.”
Ja pasniedz to šādā veidā, tad tie vairs nav tikai 700 vai 1000 eiro klāt pie algas, faktiski tas ir piedāvājums pārskatīt politisko teoriju (pirmkārt Maksa Vēbera atziņu par “politiku kā profesiju un aicinājumu”) un arī pašreizējos valdības veidošanas principus. Nekas jauns, jo līdzīgas idejas par “profesionāļu valdību” Latvijā bijušas jau agrāk. Viņķele izcēlusi vien to daļu, kas attiecas uz atalgojumu, lai gan te būtu jārunā plašāk – par darba attiecībām kopumā.
Savulaik Andris Šķēle sacīja, ka valsts jāvada kā uzņēmums. Ņemot vērā izteikuma autora personību, tas ieguva diezgan nelāgu slavu. Vēlāk kaut ko līdzīgu mēģinājuši piedāvāt arī citi, piemēram, “Saskaņas centra” līderis Jānis Urbanovičs, kurš gan nekad nespēja nosaukt nevienu potenciālo profesionāli, kuru savā valdībā gribētu redzēt.
Problēma ir tā, ka atalgojums nav vienīgais, ko, izskatot darba piedāvājumu, varētu vēlēties un prasīt profesionāļi. Politika ir specifiska darba vide ar saviem spēles noteikumiem, kas ne visiem ir pieņemami. Tas nozīmē, piemēram, nepārtrauktu atrašanos uzmanības centrā, kur pat viens neveikls izteikums var izraisīt pamatīgu satricinājumu. Politikā vienmēr jāpatur prātā nākamās vēlēšanas. Un tad vēl visi tie pārmetumi, svilpieni, lamas, kas jādzird…
Nākamo reizi, izdzirdot ierosinājumu paaugstināt ministru algas, gribētos redzēt nelielu “prezentāciju” par ideālo valdību, kādu sabiedrība par savu piekrišanu šai idejai saņems. Citādi rodas sajūta, ka mums cenšas pārdot kaķus (profesionāļus) maisā.
