Profesionālās ievirzes izglītība – pandēmijā kaujas režīmā 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mūzikas, mākslas un dejas profesionālās ievirzes kultūrizglītības programmas pašlaik Latvijā var apgūt 142 pašvaldību, deviņu privāto dibinātāju mūzikas un mākslas skolās, kā arī astoņās Kultūras ministrijas dibinātajās mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolās. Kopš pagājušā gada visās mūzikas, mākslas un dizaina skolās mācības turpinās, taču – izņemot rudens sākumu – notiek attālināti.
Instrumenti reizēm pavisam nebalsī skan videoierakstos, mākslas darbus sūta internetā, bet orķestru vadītāji lauza galvu, kā nodrošināt kolektīvo muzicēšanu – Dziesmu svētku būtisku sastāvdaļu. Procesa nodrošinājuma nasta jau gandrīz gadu lielākoties uzvelta uz maz atalgotu pedagogu, kā arī audzēkņu un vecāku pleciem.
Jomas pārstāvji atzīst – šādā režīmā ne tikai cieš procesa un iznākuma kvalitāte, bet arī zūd audzēkņu motivācija un veidojas atbirums.
Palīdzētu pārdomāts profesionālās ievirzes kultūrizglītības regulējums, uzklausot nozares speciālistus.
Dators kļūst par instrumentu
“Martā viss notika tik strauji un negaidīti, ka bija liels apjukums – ne tikai skolotājiem un skolu vadītājiem, bet arī atbildīgajās iestādēs. Līdz ar to viņu reakcijas bija diezgan novēlotas,” spriež Latgales priekšpilsētas mūzikas skolas direktore Linda Kūla.
Latgales priekšpilsētas Mūzikas skolā mūzikas un mākslas virzienos kopā mācās 285 audzēkņi. Par laimi, nav piepildījušās direktores lielākās bažas, ka jaunajā situācijā būs liels audzēkņu atbirums. “Aizgāja tikai tie audzēkņi, kuru vecāki krīzes dēļ mainīja dzīvesvietu.
Lielākā sāpe ir pirmsskolas grupas bērni no triju gadu vecuma, jo attālināti darbs ar viņiem nenotiek.
Iestājpārbaudījumos procentuāli gan mūzikā, gan mākslā bija mazāks audzēkņu skaits (aptuveni 10 procenti mūzikā, 20 procenti – mākslā), tomēr pirmo klasi nokomplektējām veiksmīgi, atsevišķās specialitātēs bija pat konkurss.”
L. Kūla atzīst, ka viena no lielākajām problēmām, mācoties attālināti, ir pedagogu un bērnu nepietiekamās digitālās prasmes un tehniskās iespējas. “Profesionālās ievirzes pedagogi nekad nav izmantojuši tik daudz dažādus digitālos rīkus, kā to dara vispārizglītojošās skolās, jo nav bijusi tāda vajadzība.
Tomēr gada laikā esam šajā ziņā ļoti auguši. Protams, nespējam pietiekami nodrošināt skolotājus ar tehniskajiem resursiem. Pirms pāris nedēļām ar lielu prieku no Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta beidzot saņēmām piecus no 25 nepieciešamajiem datoriem pedagogiem. Tikmēr skolotāji strādā mājās, izmantojot savus privātos datorus, telefonus, kaut daudzi no tiem ir novecojuši.”
Direktore teic, ka attālinātajām mācībām ir arī savas priekšrocības. Ja slikta interneta pieslēguma dēļ skaņa tiešsaistē mēdzot peldēt, derīgs ir videoieraksta formāts. “Ieraksts aizņem daudz laika, taču, to kvalitatīvi veicot, audzēknis strādā ar daudz lielāku rūpību. Tāpat šobrīd spējīgākajiem audzēkņiem starptautiskos konkursos iespējams piedalīties, tikai iesūtot video.”
Bet – ko līdz dators, ja bez instrumenta taču nenospēlēsi neko! Mazāka izmēra instrumentus bērniem lielākoties sagādā vecāki vai, atsevišķos gadījumos, uz noteiktu laiku piešķir lietošanā skola, bet arfu, ērģeles vai kontrabasu – dārgus, nereti nepārvietojamus instrumentus – audzēknis apgūst tikai skolā. Diemžēl 5. februārī Ministru kabineta veiktie likuma Nr. 655 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” grozījumi paredz, ka “izglītības iestādes telpas nevar tikt izmantotas izglītojamo pašmācības nodrošināšanai”.
“Tā ir viena no lielākajām sāpēm. Mūsu skolā šobrīd ir ekskluzīva iespēja apgūt arfu – arfistu Latvijā trūkst. Mūzikas akadēmijā šobrīd arfas specialitātē studē tikai viena meitene, mūsu pedagoģe. Bērniem arfa mājās pārsvarā nav. Taču pašlaik nav dota iespēja viņam atrasties klasē vienam un pieslēgties sarunai ar skolotāju. Nesaprotu, kādēļ šāds lēmums ir laikā, kad vispārizglītojošās skolās iespējamas klātienes konsultācijas,” norāda L. Kūla.
Jaunajiem pūtējiem un dziedātājiem – obligāts Covid-19 tests?
Pašlaik profesionālās ievirzes kultūrizglītības mācību režīmā notikušas nelielas izmaiņas – valdība pagājušajā piektdienā lēma atļaut individuālas konsultācijas klātienē mūzikas, mākslas un dizaina skolu beidzējiem (grozījumi Ministru kabineta rīkojumā Nr. 655 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”).
Tomēr pārējie, lielākā daļa, arvien turpina mācības ierastajā – attālinātajā – režīmā. Līdz šim individuālās klātienes konsultācijas profesionālās izglītības jomā varēja notikt vienīgi mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolās.
Jaunie normatīvi paredz, ka konsultācija drīkst ilgt ne vairāk kā 40 minūtes, tās laikā pedagogs un izglītojamais lieto mutes un deguna aizsegu un ievēro divu metru distanci. Izglītības iestādei jārūpējas par audzēkņu plūsmu, lai novērstu kontaktu.
Aizputes Mūzikas skolā šobrīd mācās 103 audzēkņi. Klātienes stundu iespēja šobrīd radusies astoņiem mūzikas skolas beidzējiem, pārējie turpinās attālinātas mācības – gan individuālās stundas specialitātē, gan grupu nodarbības – solfedžo, mūzikas teorijā.
Mūzikas skolas direktore Arta Kangīzere atklāj, ka iespēju organizēt stundas klātienē skola labprāt izmantošot jau šonedēļ. Pārējie bērni turpinās mācības attālināti, ar nepieciešamajiem datoriem mūzikas skolas audzēkņus nodrošinājusi vispārizglītojošā skola.
Reizē par teju neizpildāmu A. Kangīzere atzīst jaunāko prasību jaunajiem pūtējiem, dziedātājiem un dejotājiem. Normatīvi paredz: ja viņi vēlas mācīties klātienē, tad ik nedēļu veicams Covid-19 tests.
“Regulārs Covid tests bērniem ir apgrūtinājums, un ne visi tam piekritīs, turklāt ne visiem vecākiem būs iespēja bērnu uz to nogādāt. Iznāk, ka mūzikas skolu beidzējiem jādarbojas tādā pašā režīmā kā mediķiem, maiņu pārņemot. Protams, piedāvāsim vecākiem un audzēkņiem šādu iespēju – ja bērni to darīs, tad nodarbības notiks, ja ne – viņi paliks attālinātajā procesā,” norāda A. Kangīzere.
No diriģenta par skaņu operatoru
Šobrīd teju neiespējamā misija ir kolektīvā muzicēšana – pūtēju, stīgu un simfoniskie orķestri, kori un ansambļi –, raizējas mūzikas skolu pārstāvji. Vienā telpā mūzikas skolu audzēkņi pulcēties nedrīkst, bet digitālas iespējas bieži nenodrošina pietiekamu kopspēles kvalitāti. To šobrīd aizstāj nebijusi prakse – kolektīvi skaņas ieraksti.
“Kopš pagājušā gada marta vidus mācības notika neklātienē. Pagājušajā vasarā diemžēl nenotika Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kuros piedalās arī labākie bērnu un jauniešu pūtēju orķestri. Sekoja brīvlaiks, un likumsakarīgi – orķestra darbs apstājās.
Septembrī audzēkņi un pedagogi atgriežas klātienes nodarbībās, pēc skolēnu brīvdienām pilnībā pārgājām uz darbu attālināti,” situāciju raksturo Siguldas jauniešu pūtēju orķestra “Sudrabskaņa” diriģents un Siguldas mākslu skolas “Baltais flīģelis” saksofona spēles pedagogs Elmārs Rudzītis.
“Mācības notiek kaujas apstākļos,” viņš teic. “Ieslēdzam datorus, tiem jābūt aprīkotiem ar kameru un mikrofonu, lietojot dažādas platformas, bērni iesūta diriģentam viņu instrumentu partiju ierakstus. Lielākā problēma ir signāla nepietiekamā kvalitāte – skaņa nereti dzirdama kropļotā veidā. Būtībā pedagogs šobrīd strādā primitīvā līmenī – tikai ar nošu kļūdām. Nav iespējams koriģēt frāzējumu, dinamiku, artikulāciju un citas lietas, kas mūzikā ir svarīgas.”
Datortehnikas nodrošinājums un prasme darboties ar skaņas apstrādi ir paša skolotāja ziņā – ja ir interese un tehniskas iespējas. “Tās ir ļoti noderīgas prasmes, ieteicamas jebkuram mūsdienīgam mūzikas pedagogam, un noteikti vēlāk noderēs,” digitālās orķestra mācības mākoņa zelta maliņu saskata E. Rudzītis.
Bez Dziesmu svētkiem “tuneļa galā” plok entuziasms
Viena no attālinātā mācību režīma blaknēm – audzēkņi pamazām zaudē motivāciju muzicēt, piedalīties orķestrī. “Šobrīd ir sajūta, ka mani audzēkņi ir atliktā starta stāvoklī. Viņi ir pieraduši pie šīs mājās būšanas. Būs grūti, kad dabūsim īsto starta šāvienu, dabūt visus atkal atpakaļ uz strīpas, spēlējot tikpat labi, kā viņi to darīja pirms gada vai pusotra, kad bija pēdējā orķestra skate,” norāda E. Rudzītis.
Būtisks iegansts kopīgai muzicēšanai orķestrī daudziem ir dalība Dziesmu svētkos. “Bērniem ir svarīga socializēšanās, kopā būšana. Viņiem ir svarīgi būt Dziesmu svētkos, dzīvot skolās, arī darīt nedarbus – tā ir kopā būšana, tas viņus vieno.”
“Kolektīvi un kopas, kas gatavojās Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, jau iepriekšējā gada martā, kad ārkārtējās situācijas dēļ tika apturēta visa klātienes izglītība, repertuāru bija apguvuši ļoti labi. Laikā klātienes interešu izglītība bija iespējama vien rudenī, katra kolektīva vadītājs savu darbu organizē individuāli.
Svētku rīkotāji regulāri rīko tikšanās un seminārus (piemēram, tuvākais seminārs pūtēju orķestru diriģentiem notiks 18. martā), kuru laikā apmainās ar pieredzi un iezīmē tuvākā laika darbošanās taktiku,” “Kultūrzīmēm” norāda Valsts Izglītības satura centra Neformālās izglītības departamenta direktore Agra Bērziņa.
Jau šobrīd ir skaidrs, ka pārceltie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki kardināli atšķirsies no iepriekš pieredzētā. Saskaņā ar A. Bērziņas pausto, tie paredzēti laika periodā no jūlija līdz oktobrim. Lēmums par to norisi tiks pieņemts aprīļa beigās vai maija pirmajā pusē.
“Šobrīd viss ir mazliet mākslīgi – kā kafija bez kofeīna. Ja dziesmu un deju svētki bērniem notiks tikai “ķeksītim”, neesmu pārliecināts, ka bērniem būs kāds prieks. Baidos, ka viens koncerts – ātri turpu, šurpu autobusā – to nekompensēs. Neesmu pārliecināts, vai viņi par šiem dziesmu svētkiem runās ar gandarījumu pēc gadiem desmit. Pastāv risks, ka izaugs vesela paaudze, kura nebūs bijusi skolēnu dziesmu svētkos, un, iespējams, tai nevajadzēs arī lielos [Dziesmu svētkus],” bažījas E. Rudzītis.
Piemaksas mūzikas un mākslas pedagogiem kavējas
Kamēr vispārizglītojošo skolu pedagogi par attālinātu darbu apgrūtinātajos Covid-19 apstākļos saņem piemaksas pie algas, tādas joprojām nav sagaidījuši mūzikas, mākslas un citu profesionālo jomu skolotāji pašvaldību un privātajās kultūrizglītības skolās, lai gan otrais mācību semestris jau ir pusē.
“Faktiski lielākā daļa mācībspēku visā valstī pārcēlušies uz attālināto tiešsaistes vidi, un tas ir bijis milzīgs lēciens. Jebkura šāda milzīga pārmaiņa prasa daudz jaunu risinājumu un veido jaunu pieredzi. Katrā ziņā man tas ir prasījis daudz enerģijas, daudz jaunu iemaņu un risinājumu, lai komunikācija ar jaunajiem mūziķiem nekādā gadījumā nepazustu un lai mācīšana un mācīšanās arvien ietu roku rokā ar cilvēcību un izpratni.
Mēs, pedagogi, novērtējam katra jaunā mūziķa radošo potenciālu – dārgāko, kas viņam ir. Viņi to uztic mums. Mēs nedrīkstam viņus nomocīt ar nepareizām mājas darbu kaudzēm, nepareizu organizāciju, kas ilgtermiņā var nodarīt viņiem pāri, jo vienkārši vairos psiholoģisko spriedzi. Bez šo vērtību saglabāšanas mūzikas mācību procesu nevaru iedomāties,” norāda Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas (JMRMV) džeza nodaļas vadītājs, pazīstamais pianists Raimonds Petrauskis.
“Skolotāji gada laikā ir ļoti piekusuši, iedzīvojušies veselības problēmās. Mūsu valstij patīk lepoties ar saviem sasniegumiem mūzikā un mākslā, bet šis ir tas brīdis, kad mēs gribētu saņemt atgriezenisko saiti no valsts, redzēt, ka mēs tiešām esam svarīgi,” uzsver L. Kūla.
Tikmēr skaidra vēstījuma par papildu atbalstu profesionālās ievirzes pedagogiem arvien nav. “Izglītības un zinātnes ministrijas veidotā darba grupa turpina darbu, lai profesionālās ievirzes izglītības pedagogu darbs Covid-19 pandēmijas laikā tiktu novērtēts,” “Kultūrzīmēm” skaidro Andis Groza, Latvijas Nacionālā kultūras centra direktora vietnieks kultūrizglītības jautājumos.
“Ir jāskatās kopumā uz ikvienu šodienas situāciju katrā priekšmetā, specialitātē, kā arī disciplīnā – mūzikā, mākslā, dejā. Katrs speciālists šajā gandrīz jau gada laikā, strādājot attālināti, ir atradis savus secinājumus, kā darbs būtu veiksmīgāks. Gribētos, lai šie ieteikumi tiktu uzklausīti,” norāda Raimonds Petrauskis.
“Būtu labi, ja tiktu izveidots kāds apjomīgāks profesionāļu forums, kurā mēs varētu tikt sadzirdēti, nevis tiktu saņemtas globāli rupjas vadlīnijas, kuras neder un ļoti daudziem pat raisa izmisumu. Ja šis mācību process tādos apstākļos ir jāturpina, svarīgākais ir, lai tas būtu auglīgs un šie gadi netiktu zaudēti pa tukšo.”
Nestandarta risinājums – “drošā klase”
“Darbs pie skaņas tā īsti ir iespējams tikai klātienē, to zina visi profesionālie mūziķi un audzēkņi. Lai kā mēs censtos ar zoom un video saziņu, mēs nevaram novērtēt skaņas kvalitāti,” “Kultūrzīmēm” saka Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas džeza nodaļas vadītājs, pianists Raimonds Petrauskis.
Kopš pagājušās nedēļas Mediņos sācis darboties nestandarta risinājums jeb īpaša “drošā klase”. “Telpa, kurā vistuvāk klātienes sajūtai ir iespēja strādāt maksimāli droši,” tā jaunievedumu raksturo JMRMV direktors Ainars Šablovskis. “Bija piemērotas telpas, vajadzēja tikai gribu rīkoties, zināšanas un iespēju saviem spēkiem nodrošināt tehnisko pusi. Ieviesām arī mazus papildinājumus – kvalitatīvu skaņas karti un tīkla kameru, lai tiešsaisti varētu redzēt lielāks pulks klausītāju,” viņš atklāj.
Klasē, kuras ideja aizgūta Mančestras Mūzikas akadēmijas pūšaminstrumentu nodaļā, jau ir noslogota pilnā slodzē, un, kā norāda skolas direktors, pilnībā sevi attaisnojot. Pašlaik klasi izmantojot dažādu specialitāšu audzēkņi – pianisti, pūtēji, stīgu instrumentu audzēkņi.
“Piemēram, kordiriģentiem ir ļoti svarīgi strādāt ar koncertmeistaru, reizēm pat diviem – arī tāda iespēja ir, jo klavieres nodrošinātas abās telpās. Šādi ir iespējams ievērot ierobežojumus un tomēr noturēt nodarbību, kurā satiekas koncertmeistars ar audzēkni un gandrīz dabiskos apstākļos – arī pedagogs ir klāt.”
Šobrīd skolā ir viena šāda, par pašu resursiem izveidota, klase, taču skolas vadība apsver domu, ka varētu sekot arī citas – tiesa, tam esot vajadzīgs papildus atbalsts. “Arī tad, ja individuālas konsultācijas ir pieļaujamas, ar jauno “viens pret viens” ierobežojumu mēs tomēr esam pusparalizēti, bet šāds, maksimāli drošs darba modelis paver plašas iespējas. Noteikti domāsim vēl vairāk par šādām telpām,” uzsver A. Šablovskis.
