“Profesionālā izglītība pēdējos gados piedzīvo atdzimšanu.” INTERVIJA ar Dagniju Vanagu 1
Gadu pēc valsts simtgades savus 100 svin Rīgas Valsts tehnikums (RVT). Sācis darbu kā Būvtehniskās sabiedrības tehnikums, kur varēja apgūt ar ķīmiju un mehāniku saistītas profesijas: tieši šādu specialitāšu pārstāvji bija vajadzīgi rūpniecības uzņēmumiem. Pēc simt gadiem te joprojām, bet nu jau pavisam citā līmenī var apgūt ražošanā nepieciešamas profesijas. Kāda šodien ir profesionālā izglītība un ar kādiem izaicinājumiem tā saskaras, par to saruna ar RVT direktori Dagniju Vanagu.
Izglītības politikas veidotāji grib panākt, lai vismaz 50 procenti 9. klašu absolventu turpinātu mācības profesionālajā, nevis vispārējā vidusskolā. Vai, jūsuprāt, tiek darīts viss, lai šo mērķi sasniegtu? Dažkārt rodas iespaids, ka uzsvars likts uz ēku un iekārtu modernizāciju par Eiropas Savienības līdzekļiem, bet par cilvēkiem, kas šajā nozarē strādā, nedomā.
D. Vanaga: Par algām šobrīd sevišķi nevar sūdzēties, tās ir palielinājušās, un, pateicoties tam, ka tehnikums tagad modernizējas, ka ir jaunākās tehnoloģijas, par skolotājiem nāk strādāt arī jauni cilvēki.
Kopumā uzskatu, ka profesionālā izglītība pēdējos gados piedzīvo atdzimšanu.
Šobrīd ir jau otrais piecu gadu periods, kad skolās iegulda Eiropas struktūrfondu līdzekļus. Turpinās gan infrastruktūras sakārtošana, gan tehnoloģiju iegāde. Šķiet, ka arī sabiedrības acīs profesionālās izglītības prestižs ceļas. No valsts puses viss notiek lielākoties pārdomāti un metodiski. Protams, ir lietas, ko varētu darīt ātrāk vai labāk, bet ne vienmēr viss izdodas, kā saplānots.
Skolu tīkla optimizācija bija pareiza: nav nepieciešamas daudzas mazas skolas.
Optimizācija gan ir bijusi sāpīgs process.
Tas nevar būt nesāpīgs. Ieejiet jebkurā uzņēmumā vai iestādē un pasakiet, ka būs reformas, katrs cilvēks uzreiz domās: ārprāts, kā gan tas mani skars! Zūd drošības sajūta un komforta zona.
Turklāt reformas prasa papildu piepūli, piemēram, skolotājiem arī jāapgūst kas jauns.
Ir sevi jāpiespiež to darīt. Nepietiek vairs ar to, kas apgūts pirms desmitiem gadu. Tomēr pareizā attieksme pret pārmaiņām būtu: mēs darām visu, lai nākotnē būtu labāk. Jābūt pragmatiskai pieejai. Jā, protams, bija sāpīgi, bet tagad visi ir laimīgi.
Diez vai visi ir laimīgi, piemēram, Jāņmuižā, skatoties uz profesionālās skolas pamestajām ēkām.
Protams, tas ir sāpīgi, bet jāmeklē cits pielietojums šīm ēkām. Saka taču: ja aizveras durvis, atveras logs. Jāmeklē jaunas iespējas.
Jūsu tehnikumam pievienoja citas skolas. Kas notika ar atbrīvotajām ēkām?
Tās nodevām Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai. Piemēram, Laidzes bijušajai profesionālajai skolai, ko arī mums pievienoja, ir arī 130 hektāru zemes. Ko mūsdienās skola var iesākt ar šādu zemes platību? Atdosim arī šo īpašumu Zemkopības ministrijai un Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai.
Bet vai mācības Laidzē turpināsies?
Tajā reģionā ir ļoti liela labi aprīkotu profesionālas izglītības kompetences centru konkurence: samērā tuvu ir gan Saldus, gan Liepāja un Kuldīga. Tāpēc Laidzē palikuši vairs tikai kādi 50 audzēkņi. Būtu ļoti izšķērdīgi arī turpmāk uzturēt šo struktūrvienību. Ir gan cerība, ka pašvaldība tur attīstīs pieaugušo izglītību. Skolotāji Laidzē pret mūsu lēmumu attiecas ar izpratni, esam viņiem piedāvājuši turpināt darbu Rīgā, bet liela daļa skolotāju jau tagad strādā arī citur.
Tā nu sanāca, ka sākām ar bēdīgo, bet mums ir arī citas struktūrvienības, kas darbu turpina. Piemēram, Limbažu struktūrvienībā notiek skolas ēkas siltināšana energoefektivitātes projekta ietvaros. Pašvaldība ir ļoti ieinteresēta, lai mācības te turpinātos, pat noasfaltējusi ceļu līdz mūsu izglītības iestādei. Kopā spriežam, kādas izglītības programmas vajadzētu attīstīt, kādi speciālisti vajadzīgi novadam. Svarīgi audzēt audzēkņu skaitu, tāpēc jādomā, kā uzlabot mācību saturu.
Taču mūsu veiksmes stāsts ir Krāslavas struktūrvienība, kur četru gadu laikā četrkāršojies audzēkņu skaits: bija četrdesmit, nu ir vairāk nekā 170.
Veidojas kārtīga profesionālā skola. Tur ir ļoti cieša sadarbība ar pašvaldību, kopā sagatavojam un īstenojam projektus, vienojamies par profesijām, kuras tehnikums piedāvās. Piemēram, jau trešo gadu mācām šuvējas, jo Latgalē ir diezgan daudz šūšanas uzņēmumu un šuvēju tur trūkst. Pašā Krāslavā ir liels uzņēmums “Nemo”, kur šo amatu var apgūt darba vidē balstītā izglītībā. Uzņēmumā pat iekārtota mācību klase.
Autovirsbūvju remontatslēdzniekus apmācām vienīgie Latvijā, un Krāslavā arī viņi mācās. Ir ideja piedāvāt apgūt vēl vienu pavisam jaunu profesiju, kas apvienotu šūšanu un autoapkopi, proti, autotapsētājus, kas prastu iekārtot auto iekšpusi.
Krāslavā ir arī unikāla iekārta: robota roka, kas var nofotografēt trīsdimensiju attēlu un izveidot jebkādā materiālā šo nofotografēto objektu, piemēram, cilvēku.
Nebūtu problēmu uztaisīt no Saeimas izraidītā deputāta Juraša kartona tēlu!
Tas nebūtu kartona, tas būtu telpisks tēls! Krāslavā arī pieaugušos apmācām. Piemēram, metināšanas kursos. Ir kokapstrādes darbnīcas, kur skolas dienesta viesnīcai arī mēbeles gatavo.
Ja šī struktūrvienība ir tik tālu no Rīgas, kāpēc tā nevarēja būt atsevišķa skola?
Neraugoties uz attālumu, no optimizācijas ir ieguvums. Piemēram, visas IT vai grāmatvedības lietas kārtojam centralizēti. Arī metodiķi un audzināšanas nodaļas speciālisti brauc no Rīgas uz Krāslavu, ievada citus kolēģus darbā un dodas atpakaļ. Nav jādublē funkcijas. Daudz ko varam norunāt un noorganizēt, izmantojot videokonferences, nav vienmēr jābraukā. Un labi ir tas, ka jauniešiem ir iespēja mācīties tuvu dzīvesvietai, jo ne visi var braukt prom no mājām.
Kopumā tehnikumam gadu laikā pievienotas sešas skolas, tostarp trīs Rīgā.
Arī Rīgā esam optimizējušies tādā ziņā, ka palikušas tikai divas mācību vietas: te, centrā, kur pārsvarā mācās teorētiskos mācību priekšmetus, un Dārzciema ielā, kur ir liels praktisko mācību centrs. Tur būvēsim arī dienesta viesnīcu un multifunkcionālu halli, kur būs gan sports, gan autodarbnīcas. Būs stikla sienas. Varēs mācīties un aiz sienas vērot autiņus. Tā moderni, noskatījāmies to vienā skolā Igaunijā.
Mums ļoti gribējās, lai uz simtgadi mēs būtu skaisti un atjaunoti arī centrā, taču tā nu sanāca, ka tieši šogad te ir vislielākie darbi un skaisti būsim tikai uz 2020. gada beigām. Tad varēs mierīgāk strādāt. Piemēram, tagad te notiek siltināšanas darbi, daļa ēkas bija jāatbrīvo, skolotājiem nācās saspiesties. Kopumā no struktūrfondiem tehnikumā būs ieguldīti aptuveni 24 miljoni eiro.
Paralēli atjaunojam mācību saturu, jo nepietiek ar skaistām telpām, vajag, lai jauniešiem būtu interesanti mācīties un viņi apgūtu tieši tādas prasmes, kādas vajadzīgas darba tirgū. Tādā ziņā ļoti noderīga ir darba vidē balstītā izglītība, kad audzēkņi daudz ko apgūst uzņēmumā.
Kāpēc darba vidē balstītā izglītība netiek piedāvāta visiem profesionālo skolu audzēkņiem?
Piedāvā aizvien vairāk, taču ne vienmēr pietiek uzņēmumu, kur jaunieti aizsūtīt. Vajag, lai tas būtu uzticams uzņēmums, bez nodokļu parādiem, lai tur ir kāds ar minimālām pedagoģiskām zināšanām, kas jaunieti var apmācīt. Ar laiku šāds profesijas apguves veids vēl ies plašumā.
Kuras šobrīd ir jauniešu pieprasītākās profesijas, un vai tas sakrīt ar to, ko grib darba devēji?
Pieprasītākā izglītības programma ir programmēšana, tā ka jāsaka, ka jauniešu un darba devēju vēlmes sakrīt. Diemžēl daļa jauniešu atnāk mācīties ar ļoti sliktām matemātikas zināšanām. Gadās arī, ka informātikas zināšanas vājas, tad par programmētāju sarežģīti kļūt.
Vai tad konkursa nav, jāņem visi, kas atnāk?
Skatāmies tomēr, kādas atzīmes ir atbilstošajos mācību priekšmetos, bet ir tā, astoņas balles vienā skolā nozīmē vienas, bet citā skolā – pavisam citas zināšanas. Labi, ka ir iespēja pāriet uz kādu citu izglītības programmu, ja programmēšana nepadodas.
Datorikas nodaļu aizvien turpinām paplašināt. Gribam mācību procesā integrēt arī robotiku, ko šobrīd audzēkņi var apgūt fakultatīvi interešu izglītībā.
Uz automehāniķiem arī vienmēr ir konkurss, tāpat uz komercdarbības programmām ir daudz gribētāju, kur sevišķi topā ir loģistika.
Jāiet laikam līdzi un jāskatās, ko vajag nozarēm. Jauna profesija būs atjaunīgās enerģijas tehniķis, kas ir ļoti aktuāla. Būs arī poligrāfijas iekārtu tehniķis, kas spēs strādāt gan ar datoru, gan drukas iekārtām, sagatavot izdevumus drukāšanai. Tāpat jauna profesija būs datorizēto kokapstrādes iekārtu tehniķis.
Vai ir kāda tāda profesija, ko darba devēji pieprasa, bet jaunieši nenāk to mācīties?
Tajā pašā kokapstrādē grupas parasti grūti nokomplektēt. Jauniešu izvēli ļoti ietekmē kaut vai tas, ko stāsta televīzijā. Ja dzird, ka meži ir izcirsti, ka koku vairs nav, tad negrib to mācīties. Turklāt par to ir priekšstats kā par smagu darbu, kaut mūsdienās, pateicoties tehnoloģijām, tas tā vairs nav.
Svarīgi, vai nozaru pārstāvji popularizē attiecīgās profesijas.
Piemēram, ar ķīmiju saistītās izglītības programmas nu piesaista vairāk interesentu, jo nozare ir aktīva, stāsta, ka vajag darbiniekus.
Vai profesionālu skolu prestižam nekaitē tas, ka centralizēto eksāmenu rezultāti tehnikumu absolventiem parasti ir sliktāki nekā pārējiem?
Te tomēr uzsvars ir likts uz profesijas apguvi un vispārizglītojošo priekšmetu apguvei ir mazāk laika. Ja kādam vajag uzmūrēt kamīnu, viņš meklēs to, kas labāk mūrē, nevis to, kam labāka atzīme matemātikā.
Profesionālajā izglītībā mācības tikai latviski jau sen ir norma. Ar kādām latviešu valodas zināšanām pie jums nonāk krievu pamatskolu absolventi?
Zināšanas ir dažādas, bet labums ir tas, ka profesionālajā izglītībā jāapgūst daudzas praktiskas lietas. Ja audzēknis nesaprot, ko viņam saka, skolotājs var parādīt priekšā, kas jādara. Gadās, ka skolotājam tomēr kāds vārds jāpasaka gan latviski, gan krieviski, lai audzēknis šo jēdzienu iemācītos. Ja arī pamatskolā latviešu valoda nav kārtīgi apgūta, pie mums latviskā vidē iemācās.
Rīgas Valsts tehnikums
* Šajā mācību gadā mācās 2261 audzēknis, tā ir lielākā profesionālās izglītības iestāde valstī.
* Tajā sagatavo speciālistus 11 tautsaimniecības nozarēm.
