Vilnis Klucis: Spēlētāju profesionālisms ir ļoti audzis 0
“Aleksandrs Beļavskis ir pirmais no izlases galvenajiem treneriem, ar ko man tik lielā mērā sakrīt viedoklis par treniņu procesu,” teic Latvijas hokeja izlases un Rīgas “Dinamo” fiziskās sagatavotības treneris Vilnis Klucis.
Individuāla pieeja
– Vai Beļavska filozofija fiziskajā sagatavošanā ir citāda nekā izlases iepriekšējiem vadītājiem Tedam Nolanam un Oļegam Znarokam?
– Viņam ir savs stils, pilnīgi atšķirīgs. Beļavskis pats savulaik daudz uzmanības veltīja fiziskajai sagatavotībai, zviedru metodikas piekritējs. Znarokam bija ārkārtīgi stingra disciplīna, visi pildīja vienu programmu. Nevari? Brīvs! Ja sāp, tad jābeidz spēlēt hokeju. Viņš bija ļoti labs motivators, spēja ar savu nostāju uzrunāt komandu. Nolanam lielos vilcienos bija vienalga, kā notiek fiziskā sagatavošana. Treniņi bija gausāki, tagad darbs rit intensīvāk un, manuprāt, lielākā apjomā. Nolans komandā uzturēja emocijas, bija labs psihologs. Esam gatavi? Esam! Cīnīsimies? Cīnīsimies! Bija viens par visiem un visi par vienu. Ja komandā ir tādi vīri kā, piemēram, Sandis Ozoliņš olimpiskajās spēlēs Sočos, tad trenera loma pat nav tik liela.
– Vai hokejisti pirms pasaules čempionāta ir jādzen fiziskajā bedrē?
– Dzīšana bedrē ir mīts no padomju laikiem. Protams, lielāka slodze mijas ar atpūtu, tomēr spēlētājs nav jānogalina un tad jāgaida mistiska augšāmcelšanās. Hokejistiem bijusi gara sezona, pēc tam neliela pauze. Katram gan citāda slodze – viens spēlējis 25 minūtes, cits ceturtajā maiņā tikai piecas. Tā ir liela atšķirība, un katram vajadzīgs citāds darba apjoms. Mērķis ir ar individuālu pieeju tikt līdz optimālajai kondīcijai.
– Kuri izlasē ieradās labākajā formā?
– Mani ļoti patīkami pārsteidza Roberta Bukarta profesionālā attieksme. Lai Dievs dod tikt komandā! Patīk Jānis Andersons, Miķelis Rēdlihs, Gints Meija (traumas dēļ viņam pasaules čempionāts ies secen – I. S.).
– Vai tos, kuriem bijušas smagas sezonas un izslēgšanas spēles, grūti savākt vēl vienam darba ciklam?
– Nē. Sporta spēlēs ļoti svarīgi, kāds ir klimats ģērbtuvē – vai ir pareizs emocionālais lādiņš un kontakts ar treneri, vai neesi par daudz dzīts. Sportiskā forma ir atkarīga ne tikai no tā, cik daudz vari pacelt un cik ātri paskriet, jo svarīgs arī psihoemocionālais stāvoklis. Ja viss sakrīt, tad čempionāts var būt ļoti labs.
– Kāda fiziskā sagatavotība ir hokejistiem, kuri spēlē otrā līmeņa čempionātos?
– Nezinu, kā nopelns tas ir, bet ļoti augusi spēlētāju profesionālā attieksme. Agrāk puiši neprata stienim pieiet un īsti nezināja, kāda ir staipīšanās. Armands Bērziņš par spīti tam, ka spēlē Itālijā, ieradās gatavs, bez liekiem tauciņiem. Renārs Demiters atlidoja no Kazahstānas, bet ar labu muskulatūru, profesionālām kustībām. Jānim Kalniņam ir normāla attieksme, iesildās kā ekstraklases vārtsargs. Ne ar ko neatpaliek no Elvja Merzļikina, kura raksturs man ļoti patīk – kluss, nosvērts. Bet kopumā tomēr var redzēt, ka puiši no KHL fiziski ir galvastiesu pārāki.
Latviešu Greckis
– Kurš pasaules čempionāts jums šis jau būs?
– Izlases darbā iesaistījos 2008. gadā, taču jau pirms tam vasarās daudz strādāju ar hokejistiem – Atvaru Tribuncovu, Rodrigo Laviņu, Ģirtu Ankipānu.
Uz čempionātu pirmo reizi aizbraucu divus gadus vēlāk. Spilgtā atmiņā palicis gatavošanās periods pirms 2009. gada čempionāta Bernē. Treniņi bija ļoti viegli, Znaroks vēl lamāja, ka vajag dot virsū slodzes. Bet tas bija ļoti labs turnīrs.
– Togad mūsējie pēdējo reizi iekļuva ceturtdaļfinālā.
– Bija arī labs sastāvs – Kārlis Skrastiņš, Mārtiņš Karsums, Miķelis Rēdlihs un Lauris Dārziņš atvērās, Aleksandrs Ņiživijs un Guntis Galviņš bija ļoti labā formā. Edgars Masaļskis lieliski stāvēja vārtos.
– Tad Znaroku īsti neklausījāt?
– Konfliktu mums nekad nav bijis. Taču katrā ziņā tas bija čempionāts, kad strādājām vismazāk. Vislielākais darbs tika ieguldīts gadu iepriekš – ar fiziskās sagatavotības treneri Juriju Ždanovu sacentāmies, kuram labāka programma, gribējām izrādīties (smejas). It kā spēlējām labi, bet…
– … bet mačā pret Vācijas izlasi tika izgāztas beigas.
– Bijām vadībā ar 2:1, bet tad pēkšņi kā no kalna. Vācieši mūs noskrēja, jāatzīst – tā ir visu laiku. Stokholmā aizpērn viņus uzvarējām (3:2), Aleksejs Širokovs iemeta trešo ripu, bet viņi bija stipri un jaudīgi. Vāciešiem nav meistarīgu izpildītāju, toties programma ļoti augstā līmenī, profesionāla attieksme. Īsti karavīri, nebaidās, uzvar divcīņās. Mēs esam par zaļu, pietrūkst kilogramu un reizēm arī drosmes.
– Sandija Semjonova filmā par Rīgas “Dinamo” teicāt: ja savienotu Bukartu, Meiju un Džeriņu, sanāktu Veins Greckis.
– Daudziem ir ļoti labas īpašības. Man patīk Miķeļa ātrums, Dārziņa atraktivitāte, Sprukta spēja domāt un analizēt spēli. Tur viņš ir vienreizējs. Meijam ir liela izturība un cīņasspars. Kaspars Saulietis ir ļoti spēcīgs, pietupstas ar 200 kg stieni. Arī Miks Indrašis ir stiprs. Patiešām! Lēcienos pārspēja pat Andri Džeriņu, kurš ir labākais šajā vingrinājumā. Taču Miks jāpiespiež. Mani arī Aleksandrs Jerofejevs patīkami pārsteidza. Kad rudenī viņš pievienojās Rīgas “Dinamo”, šķita – nebūs nekas. Tagad jau cits skats.
– Cik laika vajag, lai puslīdz labu hokejistu fiziski uztrenētu par kārtīgu veci?
– Viss atkarīgs no attieksmes. Ja trenerim un audzēknim ir saikne, tad darbs rit ļoti produktīvi. Ja ģenētika atļauj, tad gada, pusotra laikā var sasniegt labus rezultātus. Bet, ja nav atdeves un spēlētājs netic trenerim – nekas nesanāks. To negribu, šito nevaru.
– Kā Broks Troters šosezon Rīgas “Dinamo”.
– Viņš kaut kādās sektās Kanādā esot iepinies. Rihards Bukarts spēlē Brendonā, kas ir Trotera dzimtā pilsēta un vasaras mītnes vieta, tādēļ zina teikt, ka viņš nogājis no ceļa, narkotikas lietojis.
