Senās pūralādes renesanse. Ciemos Jāņa Gailīša galdniecībā Smiltenes novadā 6
Pirms deviņiem gadiem izveidojot savu galdniecību Smiltenes novada Launkalnes pagasta “Jaunzemos”, jaunais uzņēmējs Jānis Gailītis bija apņēmības pilns ar savu darbošanos apliecināt, ka galdniecība nav gateris, kur taisa tikai dēļus, bet gan vieta, kur top daudzveidīga produkcija, sākot no logiem un durvīm un beidzot ar mēbelēm. Šajos gados viņa apņemšanās nav zudusi, ir tikai vairojusies darba pieredze. Patlaban galdnieks ir ceļā no zeļļa uz meistara statusu, kā arī ir viens no jaunajiem cilvēkiem, kas dzīvo un strādā laukos.
Pats sev saimnieks
Jau bērnībā Jānis stāstījis, ka pieaudzis būšot galdnieks un strādāšot savā galdniecībā. Ar ēveli rokās gulēt gluži negāja, taču patika spēlēties ar koka konstruktoru un kādu dēlīti pazāģēt. Kad pēc pamatskolas beigšanas vajadzēja izšķirties, vai apgūt automehāniķa vai galdnieka arodu (dzelži Jāni arī saistot), puisis nosliecies par labu koka apstrādei. Viņš pieļauj, ka, izdarot izvēli, sava loma bijusi pēctecībai. Vecvecvectēvs Dāvis Gailītis taču ne vien spējis izveidot pamatīgu lauku saimniecību ar 13 ēkām, bet arī pievērsies amatniecībai. Ir dzirdēts, ka talants iedzimstot ik pēc trim paaudzēm, un Jānis esot šis ķēdes posms dzimtas kokā. “Vecvecvectēvs bijis neliela auguma vīrs ar diezgan nešpetnu dabu. Vizuāli esmu līdzīgs savam sencim, bet raksturs laikam nav tik skarbs, ja nu tikai dažbrīd…”
Doma par savas darbnīcas izveidi, nevis darbu kāda pakļautībā vai konveijera režīmā Jānim nostiprinājusies, kad, mācoties Cēsu profesionālajā vidusskolā, bijis praksē ražotnē, kur izgatavo tikai logu rāmjus un durvis. Puisis drīz vien sapratis, ka viņu vairāk saista iespēja izpausties radoši, darināt mēbeles pēc paša skicēm, nevis katru dienu ražot to pašu priekšmetu, turklāt strikti noteiktā laikā ieslēdzot un izslēdzot konveijeru. “Es dodu priekšroku brīvam režīmam – gan radošuma, gan darbalaika ziņā. Ja darbs aizrauj un neviens nespiež darīt to, kas nepatīk, vari strādāt, neskaitot stundas, un, ja nepieciešams, raut pat visu nakti. Šajos deviņos patstāvīga darba gados nevienu brīdi nav bijis tā, ka laiks vilktos. Notiek pretējais – parasti konstatēju, ka pagājušas divas stundas, nevis 20 minūtes.”
Par priekšrocībām, esot saimniekam un noteicējam savā darbnīcā, Jānis pārliecinājies, dodoties praksē uz nelielu galdniecību Priekuļos, kur strādāja galdnieks Raivis Balodis.
Jaunais vīrietis uzsver, ka meistars viņam palīdzējis nostiprināt aroda pamatus, bijis ļoti draudzīgs un izpalīdzīgs, nav slēpis galdnieka amata gudrības. Ciešs kontakts ar aroda brāli saglabājies līdz pat šai dienai – ja vajag kādu padomu vai darbam nepieciešamu ierīci, Jānis vēršas pie Raivja.
Sperot pirmos soļus galdnieka amatā, tikpat liela nozīme bijusi Jāņa vectēvam Gunāram Gailītim, kurš palīdzējis dzimtas īpašumā iekārtot galdniecību. Latvijai atgūstot neatkarību, vectēvs atgriezās “Jaunzemos”, lai nodarbotos ar lauksaimniecību un lopkopību. Kādus desmit gadus audzēja labību un aitas, kopa mežu, bet tad likvidēja zemnieku saimniecību. Mālainajā un smagajā augsnē labība lāgā negribēja augt, laukus bija grūti apsaimniekot, jo pauguri mijas ar ielejām, tāpēc ar traktoru nācās braukt gluži kā pa amerikāņu kalniņiem. Kad saimniecību vajadzēja stutēt ar savu pensiju un naudu, kas iegūta, pārdodot mežu, kā arī sāka izsīkt spēki, Gunārs Gailītis nolēma pārtraukt saimniekošanu un atbalstīt mazdēlu, lai viņš varētu pārņemt “Jaunzemus”. “Vectēvs bija godavīrs, apkārtnes ļaužu ieredzēts. Viņš man mācīja – lai ko tu darītu, strādā solīdi un godīgi.”
Četrus gadus Jānis dzīvoja kopā ar mātestēvu. Šis laiks bijis ļoti vērtīgs, jo vienmēr varēja pajautāt, kā viena vai otra lieta darāma, bija ar ko apspriesties un strādāt plecu pie pleca.
Vai puika maz ko prot
Jānis galdniecību ierīkojis stāvbūves ēkā, kur vectēvam savulaik stāvēja lauksaimniecības tehnika. Deviņdesmitajos gados celtā ēka pamatīgi atjaunota – tā siltināta, likta jauna grīda, logi, veikti citi labiekārtošanas darbi. Lai būtu līdzekļi ēkas renovēšanai un arī materiāli remontam, paretinājuši savu mežu. Galdniecības aprīkojuma iegādei gan vajadzējis ņemt aizdevumu bankā, jo Jānim piederējis vien vecs zeimerzāģis, kā to dēvē galdnieki, jeb garenzāģis. Iegādājies frēzi, slīpmašīnu, biezumēveli, formatzāģi un vairākus rokas instrumentus. Galdnieks atzīst – vajadzētu vēl daudz ko, taču nolēmis nedzīvot uz kredītiem, bet tērēt tikai paša nopelnīto naudu. Kaut gan galdniecība tiek labiekārtota pamazām, tomēr nav jādzīvo ar apziņu, ka esi kādam parādā.
Viņš stāsta, ka treknajos gados galdnieka pakalpojumi bijuši tikpat pieprasīti kā celtnieka darbs. Kaut gan sācis tajā laikā patstāvīgi strādāt, trekno gadu labumus nav nācies izbaudīt. “Es biju iesācējs savā arodā, turklāt izskatījos krietni jaunāks par saviem divdesmit gadiem. Daudziem, paskatoties uz mani, pirmais iespaids bija – šis puika diezin vai prot kaut ko uztaisīt!”
Par neprašu Jāni tajos gados gluži nevarēja saukt, jo viņa diplomdarbs, beidzot Cēsu profesionālo vidusskolu, bija tik profesionāli nostrādāts, ka puisim piešķīra zeļļa titulu. Tomēr pagāja ne viens vien gads, līdz izdevās tikt pie sava klientu loka. Konkurence esot diezgan liela, pagastā galdnieku netrūkst.
Galdnieks atklāj: lai apkārtnes iedzīvotāji uzzinātu par viņa galdniecību, sākumā ievietojis reklāmu preses izdevumos, taču daudz efektīvāk darbojoties bezdrāts telefons. Tie, kas iegādājušies galdnieka darinājumus un atzinuši tos par labiem, iesaka meistaru citiem, kad rodas vajadzība pēc kādiem izstrādājumiem.
Savu darbu popularizēšanai Jānis izmanto dalību dažādās izstādēs un gadatirgos. 2008. gadā viņš piedalījās pašvaldības rīkotajā izstādē “Cēsu uzņēmējs”, ar saviem darbiem ir startējis arī izstādē–gadatirgū “Izvēlies Piebalgu”, bet par savdabīgu gada atskaites pasākumu uztver gadatirgu Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Lielās izstādēs mazo uzņēmēju, mājražotāju un amatnieku darinājumi bieži paliek neievēroti, turpretī šajos pasākumos tiem ir galvenā loma, jo lauciniekiem un pilsētniekiem ir iespēja nopirkt lietas, kas nav pieejamas lielveikalos, un redzēt preču ražotājus. Izstādes un gadatirgi rosina meistarus izdomāt arvien ko jaunu, lai nākamajā gadā varētu pārsteigt uzticamos pircējus un piesaistīt jaunus. Tas neļauj ieslīgt rutīnā.
Atrod savu nišu
Pirmais lielākais pasūtījums Jānim bijis iebūvēta sienas skapja izgatavošana no lamināta. Tā meistarošanai viņš veltījis mēnesi (tagad pietiek ar nedēļu!), jo trūka pieredzes un iemaņu, taču darbu vajadzēja paveikt godam – neviens meistars negrib zaudēt klientu. Daudz laika un uzmanības veltījis arī nākamajam pasūtījumam – priedes koka durvīm. “Strādājot sapratu, ka prātīgi ir būt nevis plaša profila meistaram, kas taisa visu pēc kārtas, sākot no grābekļa kāta un beidzot ar akas vindu, bet gan specializēties, pievērsties noteiktam segmentam. Es izgatavoju mēbeles – galdus, gultas, plauktus, kumodes, virtuves iekārtas, durvis un vēl ko citu, taču logus ne. Tā nav mana stihija.”
Jāņa prātu patlaban visvairāk aizņem pūralādes. Bēniņos stāvējušas divas aptuveni gadsimtu senas lādes, kuras šķitušas tik iespaidīgas, ka viņš nolēmis uzmeistarot kaut ko līdzīgu. Galdnieks nekopē senos darinājumus, bet rada autordarbus, eksperimentējot ar formu, krāsu un detaļām. “Daudz tuvāks par glancētajām mēbelēm man ir veclaicīgais stils, tāpēc izmantoju speciālus līdzekļus, lai darinājumam piešķirtu vecinājuma efektu. Protams, ne jau visiem.”
Pūralādes Jānis izgatavo no priedes koka, bet durvis un mēbeles – lielākoties no oša un ozola. Viņa darbi tagad kalpo cilvēkiem Latvijā un ir arī aizceļojuši uz Igauniju, Krieviju un Skandināvijas valstīm.
Kokmateriālus pārsvarā gādājot pats savā mežā un darot to ziemā. Viņš neslēpj, ka šajā gadalaikā galdniekam esot mazāk pasūtījumu, tāpēc var pievērsties gan 130 gadu vecās dzīvojamās mājas atjaunošanai, gan mēbeļu gatavošanai, lai pašam nebūtu jāiztiek bez galda un skapja. Jānis smej, ka virtuves iekārta top jau otro gadu, bet griestus, grīdu vienā mājas spārnā savedis kārtībā, arī jaunus logus un durvis ielicis.
Lai nebūtu jākrīt kaunā, ka dzīvo laukos, bet šādiem darbiem nepievēršas, viņš stāda kartupeļus un citus dārzeņus, ir uzcēlis siltumnīcu, bet pērn pievērsies biškopībai. Tagad bites sešos stropos pilda šūnas ar medu, gādājot, lai kopējam ziemā būtu saldums pie tējas vai kafijas. Protams, laiks un enerģija nepieciešama, lai nopļautu zāli 13 hektāru platībā un pieskatītu mežu, kas aizņem vairāk nekā 40 hektāru. Vēl viņš apsaimnieko trīs dīķus, kuros ielaisti līņu un karpu mazuļi. Ir doma pievērsties zivkopībai, tomēr prioritāte pieder galdnieka darbiem. “Esmu palaidis riteni no kalna, tāpēc nedrīkstu apstāties pusceļā. Un tas arī nenotiek.”
Jānis plāno galdniecībai iegādāties finierēšanas presi, kalibrējamo slīpmašīnu un ABS maliņu līmējamo mašīnu, jo tad varēs izpildīt komplicētākus pasūtījumus. Galdnieks neslēpj vēlmi piesaistīt klientus, kuriem ir augstas prasības. “Jo augstāk pacel latiņu, jo vairāk jātrenējas, lai tai varētu pārlēkt. Šis process mani aizrauj.”
Galdnieks atklāj, ka vajadzējis paiet sešiem septiņiem gadiem, līdz viņu sākuši respektēt kā sava aroda pārstāvi. Tagad pienācis laiks nākamajam attīstības ciklam, kas, iespējams, ļaus iegūt meistara titulu un lielāku pazīstamību.
