Profesija vieno arī vecumdienās – Jelgavas pensionētie skolotāji savā klubiņā jūtas kā ģimenē 2
“Jelgavas Pensionēto skolotāju klubs tika nodibināts pirms 52 gadiem. Ja pierasts pie aktīvas dzīves, tad pēkšņi jūties, kā no laivas izmests,” atzīst kluba vadītāja, bijusī ķīmijas un bioloģijas skolotāja Ilga Ziemele (86). Sākotnēji apvienojušās 18 skolotājas, bet tagad klubā ir jau 50 dalībnieku, kuri vairāk vai mazāk aktīvi piedalās kopīgajos pasākumos.
Vēlas uzzināt ko jaunu
Jelgavas pensionētie skolotāji katra mēneša pēdējā sestdienā pulcējas bērnu un jauniešu centra “Junda” telpās ar kliņģeri un kafiju uz kādu pasākumu. “Mūsu priekšrocība ir nelielais kolektīvs,” uzskata Ilga Ziemele. “Koklētāja Maija Caunīte, kas mūs ik pa laikam apciemo, mēdz sacīt, ka pie mums jūtas kā ģimenē. Varbūt arī tādēļ dažas meitenes, kas agrāk apmeklēja Pensionāru biedrības pasākumus, tagad pievienojušās mūsu klubiņam. 12 dalībnieces, kuras dzied vokālajā ansamblī “Zemgales virši”, sanāk uz mēģinājumiem reizi nedēļā. Tiekam aicinātas arī uz dažādiem pasākumiem skolās, kur mūsu paaudzes pārstāvji vairs nav sastopami. Vienmēr mūs uzlūdz uz Skolotāju dienas svinēšanu Jelgavas kultūras namā. Pašķirstot protokolu grāmatas, atliek tikai brīnīties, cik daudz esam spējuši paveikt.”
Katru vasaru bijušie pedagogi brauc kādā ekskursijā un ir pateicīgi Jelgavas Izglītības pārvaldei par finansiālu atbalstu. Septembra tikšanās reizē pārrunā vasaras notikumus, nosvin jubilejas un sagatavo jaunās sezonas pasākumu plānu. Vienmēr tiek atzīmētas apaļās dzimšanas dienas. Visvecākos dalībniekus, kuri vairs nespēj atnākt uz tikšanos, apsveic mājās. Ik gadu novembrī notiek kāds patriotisks pasākums, bet visvairāk sirmo pedagogu sanāk kopā Ziemassvētkos.
“Jelgavā ir brīnišķīga skola – Spīdolas ģimnāzija, kuras audzēkņi mūs apsveic Ziemassvētkos un parasti katram dāvina pa ievārījuma vai kompota burciņai, bet pagājušajā gadā uzveda “Eža kažociņu”. Mēs ar lielu interesi vienmēr sekojam viņu gaitām,” stāsta kluba vadītāja.
Tā nebūt nav vienīgā sadarbība ar skolēniem. Kad visā Latvijā risinājies senioriem un jauniešiem kopīgs projekts, Jelgavas pensionētie skolotāji tajā iesaistījušies kopā ar Amatu vidusskolas audzēkņiem, pēc tam skolēni par konkursā iegūto naudas balvu kluba 50 gadu jubilejā saklājuši svētku galdu.
Sadarbība notiek arī ar Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centru. Jelgavas 750. gadskārtā sirmie skolotāji dalījušies atmiņās par pilsētas vēsturi, kā arī sarīkojuši paši savu pasākumu par pilsētas vēsturiskajām vietām un māksliniekiem, kas šeit dzīvojuši. Citreiz runāts par Jelgavas atspoguļojumu literatūrā. “Mums patīk atsvaidzināt atmiņā jau zināmo, kas aizmirsies, kā arī atklāt kaut ko jaunu,” teic Ilga Ziemele.
Tagad skolotājiem grūtāk
Pensionētā latviešu valodas un literatūras skolotāja Vija Kalēja (84) atzīst, ka viņai ir laimējies, jo visus savus 60 darba gadus saskārusies ar ļoti labiem skolēniem un vecākiem. Sirmā pedagoģe priecājas, ka 1984. gada izlaiduma skolēni viņu apciemo katru gadu pēdējā augusta dienā.
Vija Kalēja iesaistījusies klubiņā, kopš aizgājusi pensijā, un atzīst, ka sākumā darba ļoti pietrūcis. “Tieši tad pieņēma likumu, kas liedza strādājošiem pensionāriem nopelnīt. Audzināju 11. klasi, līdz izlaidumam palika viens gads, un skolēni lūdza, lai vēl pastrādāju,” viņa atceras. “Atteicos no pamatskolas bērniem un paliku uz pusslodzi ar divām vidusskolas klasēm, saņemot minimālu pensiju. Man nācās piemaksāt, lai es savējos varētu audzināt līdz izlaidumam.”
Vija Kalēja par skolotāju strādājusi kopš 1949. gada un atzīst, ka toreiz bērni bijuši pavisam citādi. “1969. gadā Jelgavas 1. vidusskolā sāku audzināt pirmo klasi, ko turpināju darīt līdz pat izlaidumam, un to vienmēr minu kā paraugu,” viņa stāsta. “Noskanot zvanam, skolēni sadevās rokās pa pāriem un visu starpbrīdi rātni staigāja apkārt pa gaiteni. Šodien katrs brāžas ārā no klases, kur nu kurais. Mūsdienās bērni domā, ka viņiem ir atļauts viss, pedagogiem ir daudz grūtāk strādāt.”
Jāprot laikus atkāpties
“Kad vedu savu mazmazmeitiņu uz “Jundas” bēbīšu skolu, mani uzaicināja dziedāt pensionēto skolotāju ansamblī “Zemgales virši”, un tā jau divus gadus piedalos kluba pasākumos. Mums patīk sanākt kopā, jo tad rodas pleca sajūta,” teic Gunta Grunšteina (78).
Viņa strādājusi līdz 75 gadu vecumam – sākumā par pamatskolas skolotāju, tad – par bērnudārza audzinātāju, mācījusi latviešu valodu cittautiešiem un vadījusi valodas kursus Pieaugušo izglītības centrā.
“Man darbs ļoti patika, tādēļ bija žēl iet pensijā, taču jāprot laikā atkāpties,” atzīst bijusī skolotāja. “Vajadzēja izstrādāt jaunu tālmācības projektu, kam nepieciešamas jaunas galvas un zināšanas. Skolās būtu jānotiek paaudžu maiņai. Lai man piedod kolēģi, bet daudzi turas pie savas vietas, taču nepilnveido sevi līdzi laikam.”
Kā teic Gunta Grunšteina, bijušie skolotāji seko līdzi pašreiz notiekošajam, balstoties uz pagātnes zināšanām. Viņasprāt, skolēniem vajadzētu samazināt slodzi, jo apzinīgie bērni, gribot visu perfekti paveikt, sabojā savu veselību. “Tik daudz mācību priekšmetu kā mūsu skolās nav nekur citur, piemēram, ASV, kur mans mazdēls pabeidza privāto ģimnāziju, ir četri galvenie priekšmeti, bet pārējos var izvēlēties. Ja mūsu bērnus neatslogos, no tiem, kas visu darīs pavirši, viduvējības vien sanāks,” viņa uzskata.
Ar saviem bijušajiem audzēkņiem Gunta sazinās internetā. Bijis ļoti patīkami, kad kāds daudzus gadus nesatikts audzēknis, kurš dzīvo Vācijā, atrakstījis, ka priecājas satikt savu skolotāju “draugos”.
“Kad mēs strādājām, mums maksāja tikai par stundām. Par burtnīcu labošanu, audzināšanu un ārpusskolas darbu – neko,” atceras bijusī pedagoģe. ”Tagad skolotāji prasa piemaksu par katru soli, kas arī ir pamatoti. Bet mums tas pat prātā neienāca, jo likās, ka tā ir mūsu sūtība.”
